Jēzus sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības.”
Tas ir neprātīgs aicinājums! Tas nav cilvēciski! Kā gan es varu ēst un baudīt cilvēka miesu?!?
Vai gan es tā neatbildētu, ja šodien kāds cilvēks man izsacītu tādu teikumu? Šķiet, ka jā! Bet kas man jādara, lai es šo cilvēku un viņa ierosinājumu uzreiz neatraidītu? Ir vērts jautāt par jēgu un teikt, piemēram, tā: “Ko tavi vārdi nozīmē? Ko tu gribi man pateikt? Varbūt šī runa nemaz nav tik cieta, bet vienkārši es uzreiz nespēju to saprast… Lūdzu, paskaidro man!”
Teiksim citādi. Kāds izsauksies: “Tu esi saule, pateicoties kurai es dzīvoju!” Protams, tas, kas tā sacīja, nedomāja, ka es patiešām esmu “iekārts” debesīs, mirdzu un sildu, un tādēļ esmu saule (es tāds neesmu un nekad nebūšu!). Sacīto vārdu doma un jēga ir pavisam cita! Cilvēks sasaista vārdus, kuru nozīme ir tāla (šajā gadījumā: cilvēks un saule), kad grib izsacīt patiesību, kuru ir sarežģīti formulēt vārdos. Tādējādi, sakot: “Tu esi saule!”, viņš mēģina pateikt daudz vairāk.
Tāpat tas ir, kad ar mani runā Dievs (caur Svētajiem Rakstiem, Svētās Mises laikā, sprediķī). Dievs izmanto cilvēciskus vārdus, lai mani pamācītu par to, ko ar vārdiem pateikt nav iespējams, piemēram, par to, kas ir Debesīs, kā “izskatās” eņģelis, kas ir Dieva žēlsirdība, “kur” ir elle, kāda ir dzīves jēga… Lai pieņemtu šo Dieva mācību, protams, nepietiks ar manām pūlēm un ar Dieva Vārda pārdomāšanu. Ir vajadzīgas “ticības acis”. Un tā savukārt ir Svētā Gara dāvana, pēc kuras man jālūdz.
Ja kāds man sacītu tā: “Zini, Polijā aug viens ļoti skaists augs!” – bet viņš neko vairāk nepieminēs, es taču nespēšu pat iztēloties, par kuru augu ir runa! Tomēr, kad šis pats cilvēks salīdzinās šī auga izskatu un lielumu, tā krāsu un smaržu, kā arī lapu izskatu ar citu, man pazīstamu augu, tad, pateicoties šai palīdzībai, es zināmā mērā jau varēšu “redzēt” šo augu, ko cilvēks Polijā redzējis un kas viņam paticis.
“Ticības acis” mūsos atver Svētais Gars. Par to runāja pats Jēzus: “Man vēl daudz kas jums sakāms, bet tagad jūs to nespējat aptvert. Bet, kad atnāks Viņš, Patiesības Gars, tad jums mācīs visu patiesību…” (Jņ 16, 12-13) Dieva Gars padziļina manu ticību un atdzīvina to. Un tas ir nepieciešams, jo Svētie Raksti saka: “Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Jo tam, kas Dievam tuvojas, jātic, ka Viņš ir un ka Viņš atalgos tos, kas Viņu meklē.” (Ebr 6, 6)
Tādēļ šīsdienas Evaņģēlijā par tiem, kuri nepieņēma Jēzus mācību un uzaicinājumu, Viņš sacīja: “Bet ir daži no jums, kuri netic.” (Jņ 6, 56) Viņi neskatījās ar “ticības acīm”, nejautāja Jēzum, ko īstenībā nozīmē vārdi, kurus Viņš sacīja, un, visbeidzot, tie nespēja pieņemt šo Labo Vēsti.
Tāpat būs ar mani. Ja es nejautāšu Dievam (it īpaši savas lūgšanas laikā!), ja neskatīšos ar “ticības acīm”, es neatradīšu Jēzus vārdu dziļāko jēgu, tad arī es nesapratīšu, ka Viņš ar šiem vārdiem grib padarīt manu dzīvi skaistu, auglīgu, miera pilnu. Ticīgais cilvēks saprot, ka Jēzus runa vienmēr nozīmē kaut ko vairāk. Viņa mācībā svarīgāka ir vārdu kvalitāte nekā kvantitāte. Tādēļ Jēzus sacīja par saviem paša vārdiem: “Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa nekā nelīdz. Vārdi, ko Es jums sacīju, ir gars un dzīvība.” (Jņ 6, 64) Citiem vārdiem sakot: “Es nerunāju ar tevi tikai kā cilvēks. Cilvēka vārdi tevi neaizved tālāk – turp, kur atrodama pilnība. Tas, kas ir cilvēcisks, ātri pāriet un beidzas “zārkā”. Bet Es gribu tevi pavadīt tālāk, daudz tālāk… Vai tu ieticēsi man un sniegsi man savu roku…?”
Tādā veidā mans Pestītājs grib man šodien pateikt to, cik liels un dzīvinošs ir Viņa upura noslēpums, kas mums dots uz krusta koka un kas no jauna bezasiņainā veidā notiek katras (!) Svētās Mises laikā!
Marija, Euharistijas un Baznīcas Māte, lūdz par mums. Mieramtuvu.lv |
