Kādreiz sarunā kādam pazīstam cilvēkam vai draudzes loceklim esmu jautājis: “Ko tu no Dieva esi saņēmis?” – un atbildes nereti ir ļoti neparastas. Vispirms jau atbildes ir atkarīgas no tā, kā cilvēks atbild uz citu vienkāršu jautājumu: “Kā tu domā, vai Dievs ir, vai arī Viņa nav?” Bieži vien gadās dzirdēt atbildes, par kurām var gardi pasmieties.
Taču arī to cilvēku atbildes, kuri apliecina Dieva esamību, ir ļoti dažādas. Par to liecina jau cilvēces kultūras vēsture. Tur redzam veselu nosaukumu rindu dažādām kustībām un novirzieniem, kā cilvēki praktizē savu ticību Dievam.
Šodien Svētajos Rakstos iepazīstamies ar kādu īpašu cilvēku – pravieti Isaju. Kas bija šis pravietis, kad viņš dzīvoja un darbojās, par kādiem jautājumiem viņš rakstīja, un ko vispār nozīmē šis vārds “pravietis”? Pravietis ir tāds cilvēks, kurš ir saņēmis no Dieva īpašu personīgu dāvanu – iedvesmu –, spēju paredzēt un pavēstīt nākotni un tās notikumus.
Iedvesmošana ir tāda garīgā spēja, kas cilvēku apveltī ar neikdienišķu, pat pārcilvēcisku spēju domāt, runāt vai rīkoties. Par iedvesmošanu vai iedvešanu var runāt attiecībā uz dažādiem reliģiskajiem pieredzējumiem un pārdzīvojumiem.
Dieva iedvesmā ir rakstīta visa Bībele, abas tās daļas. Kā tas ir bijis cilvēces vēsturē un kā notiek arī tagadnē, pastāv dažādas domas un teorijas. Tas attiecas arī uz visiem Bībeles grāmatu rakstītājiem, ka līdzās Dieva dotai iedvesmai darbojas arī paša rakstītāja personības ietekme, – tā tas ir arī pravieša Isaja gadījumā.
Pravietis Isajs ir dzīvojis un darbojies Izraēlā apmēram no 765. gada pirms Kristus dzimšanas un pamatā uzturējies Jeruzalemē. Vēlos atgādināt cienītajiem šī komentāra lasītājiem, ka Isaja rakstītā pravietojuma pilnīgu tekstu, rakstītu uz pergamenta, 1947. gadā atrada klints alā Kumranas tuksnesī, divu kilometru attālumā no Nāves jūras. Par to bija liels prieks Dievam ticīgajiem cilvēkiem, un savukārt nepatīkams šis fakts bija visa veida bezdievjiem. Par pieminēto atradumu toreiz rakstīja visas pasaules prese, tajā skaitā arī bezdievju valstīs.
Skaisti un svinīgi tiek nodziedāts psalms. Senebreju Bībelē 114. un 115. psalms veido vienu – 116. psalmu. “Kā lai es atlīdzinu Kungam?” toreiz no mums tālajā valstī sauca pazemīgais Dieva kalps, psalma sastādītājs un autors, bet līdz ar viņu arī mēs sakām ne ar vārdiem vien, bet ar visu savu cilvēcisko esmi: “Es mīlu Kungu!” Kungs uzklausīja mani – par to liecina psalma autors no tālās pagātnes. Arī es varu to apliecināt, paraugoties savā pieredzē. Kā piemēru varu minēt situāciju, kad mani jau bez samaņas viļņi izmeta uz Melnās jūras krasta akmeņiem vētras laikā... Arī es toreiz piesaucu Kunga vārdu, un Viņš mani uzklausīja un izglāba. Tāpēc tāpat kā psalma autors es apgalvoju un saku: “Kungs ir žēlsirdīgs!”
Ļoti cienītie lasītāji, sirsnīgi jums iesaku izlasīt slavenā psalmu tulkotāja un pazinēja profesora Averinceva grāmatu par psalmiem.
Šīs svētdienas otrajā lasījumā mūs uzrunā apustulis Jēkabs. Viņa rakstītā vēstule ir domāta visiem kristiešiem un sniedz vispārējus padomus un pamācības, kā arī aizrādījumus. Savu vēstuli apustulis Jēkabs velta Izraēļa divpadsmit ciltīm, kas dzīvoja izkaisītas starp svešiniekiem. Apustulis īpaši aicina uz darbiem, un viņam pieder slavenais izteiciens, ka ticība bez labiem darbiem ir mirusi. Savā vēstulē apustulis jo īpaši aicina uz darbīgu dzīvi ticībā, nevis tikai uz tukšiem vārdiem. Ko nozīmē “tukši vārdi”, mēs labi redzam šodien mūsu Māras zemē Latvijā...
Savukārt Evaņģēlija lasījums mūs šodien atkal aizved uz Svēto zemi. Jēzus kopā ar saviem mācekļiem atrodas kādā novadā, kur dzīvojošie cilvēki reliģijas ziņā atšķiras no parastajiem tā laika ebrejiem, kuri piederēja tradicionālajam Mozus jūdaismam. Tur, staigājot it kā neitrālā vidē, Jēzus saviem mācekļiem, saviem studentiem uzdeva šo ļoti svarīgo jautājumu: “Par ko ļaudis mani uzskata? Un par ko jūs mani uzskatāt?” Lūk, šodien arī mēs, dievnamā esošie, katrs personīgi saņemam šo jautājumu: “Par ko tu uzskati Jēzu?” Kuram apgalvojumam tu tici, kurai grupai piederi?
Šo pašu jautājumu šodien, tagad, uzdod arī mūsu laika cilvēki un varas. Un mēs, katoļticīgie, kopā ar citiem kristiešiem atbildam ar ticības apliecinājuma vārdiem: “Es ticu uz Jēzu Kristu, viendzimušo Dieva Dēlu.” Amen. Mieramtuvu.lv |
