Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Intervijas

Par to, kas vieno, nevis šķir un ievaino
24.09.2012 pl. 12:19

Dina Poriņa

Laikraksta "Kurzemnieks" saruna ar arhibīskapu-metropolītu Zbigņevu Stankeviču. Sarunā arhibīskaps stāsta par Garīgo semināru un priesterību, par priesteru un draudžu finansiālo situāciju, par folkloru Baznīcā un ekumenismu.

Saruna notika augusta nogalē Kuldīgā, kad arhibīskaps vadīja rekolekcijas Rīgas Garīgā semināra studentiem Sv.Pāvila rekolekciju mājā.

Šogad topošajiem katoļu priesteriem rekolekcijas jeb garīgas atjaunošanās nodarbības vada pats arhibīskaps. Vai tas, ko viņos redzat un jūtat, rada pārliecību, ka garīdznieka misijai būs gana labi turpinātāji?

Domāju, jā. Pēdējos gados pie mums uz garīgo semināru nāk daļa kandidātu, kuri beiguši augstskolu vai vismaz pāris gadu studējuši, kuri pēc augstskolas jau strādājuši labos amatos un kuriem lēmums kļūt par priesteri nav tapis jaunības emociju uzplūdā, kā dažreiz gadās, bet ir pārdomāts un intelektuāli pamatots. Viņi sajutuši sevī aicinājumu un arī atraduši argumentus.

Cita daļa atnāk tūlīt pēc vidusskolas. Daži jau bijuši ministranti, kas palīdz priesterim pie altāra. Vēl citi vēlēšanos te mācīties sajutuši pēc svētceļojuma uz Aglonu – tas tā iepatīkas, ka tūlīt skrien uz semināru! (Pasmaida.) Taču sajūsma ne vienmēr ir īsts aicinājums. Var izrādīties, ka tās ir tikai emocijas, kas noplok. Uz emocijām vien nevar braukt – tāpat kā laulības dzīvē.

Tāpēc, jā, gadās, ka kandidāts semināru atstāj vai arī atbildīgie pasaka: „Klausies, tu teici, ka gribi, bet fakti to neapliecina. Varbūt vēl pāris gadiņu jāpadzīvo pasaulē un aicinājums jānobriedina, vai gluži vienkārši tu tam nederi: runā vienu un dari otru. Vēl neesi viengabalains.”

Turklāt jāatzīmē: kāda sabiedrība, tādi kandidāti. Mūsu sabiedrībā ir milzīga problēma – maz normālu ģimeņu. Tādu, kas vienreiz apprecas un dzīvo kopā līdz mūža galam. Ja kāds priestera kandidāts nāk no izjauktas ģimenes, kurā vecāki šķīrušies, tad viņš ir ievainots – nav piedzīvojis īstu vecāku mīlestību un to, ka viņi bērnu audzina vienotā garā. Ar šo mantojumu jātiek galā, citādi tas rada kompleksus un citus emocionālus ievainojumus. Ja kandidāts ar tiem ticis galā, viņš var ļoti labi palīdzēt citiem, kam ir līdzīga pieredze un grūtības. Bet tas ir liels izaicinājums.

Vai visi, kas semināru beidz, arī kļūst par priesteriem?

Pēdējos gados citādi nav bijis.

Cik daudz jauno priesteru ik gadu top?

No gada gadā tas nav vienādi. Rīgas arhidiecēzē četrus gadus nav bijis neviena kandidāta. Šogad iesvētīju pirmo diakonu, kurš nākamgad varētu kļūt par priesteri. Kurzemes diecēze šogad iesvētīja vienu priesteri, Jelgavas diecēze arī, bet Aglona – divus. Rīgas arhidiecēzē bijām visnabadzīgākie, toties šobrīd mums ir vislielākais semināristu skaits.

Vai semināristu vidū ir kurzemnieki?

Viens 1. kursā. Tas nav daudz. Kurzemei vajadzīgi jauni aicinājumi. Bet jums ir jauni priesteri, kas iesvētīti pēdējos gados. Mihails Volohovs (Kuldīgas katoļu draudzes priesteris – aut.) patiesībā ir jelgavnieks, bet jums ir Toms Priedoliņš – īsts suits, kurš kalpo Talsos.

Vai par kāda Kurzemes priestera kalpošanu jums ir īpašs gandarījums?

Katrs ir personība, katram sava dāvana. Ja cilvēks to izkopj, viņš nes augļus. Vairāk pamanāms ir priesteris Andrejs Mediņš. Brukna (ar Kalna svētību kopienu, kas palīdz atkarīgajiem – aut.) gan atrodas Jelgavas diecēzē, taču Kurzemes diecēzē Lēnās viņš iekārtojis filiāli Bruknas iniciatīvai, strādā ļoti radoši un ir darbības cilvēks. Kuldīgas priesteris Mihails ir ļoti akurāts liturģiskajā ziņā, labi sagatavots intelektuāli, orientējas teoloģiskajos jautājumos. Priesterim Andrim Vasiļevskim ir ķēriens uz mākslu. Priesteris Gatis Bezdelīga Liepājā labdarības jomā sadarbojas ar Maltas ordeni. Karostā ir arī katoļu kopiena Chemin Neuf, kurai saknes Francijā un kas darbojas ar jauniešiem, studentiem, ģimenēm, kas vērsta uz ekumenismu un evaņģelizāciju.

Svarīgi, lai katrs priesteris šīs dāvanas liktu lietā kalpošanā un tiktu novērtēts. Lai katram būtu iespēja talantu izkopt. Nedrīkst pieiet visiem ar vienu mērauklu un likt kaklā vienādas sakas.

Runājot par novērtējumu – mēs, žurnālisti, diezgan daudz rakstām par luterāņu mācītāju atalgojuma problēmām. Nav dzirdēts, ka katoļu garīdznieki piestrādātu laicīgu darbu, lai iztiktu. Vai katoļu Baznīca par šo tēmu publiski nerunā, vai arī mācītāji jūtas gana nodrošināti?

Viens iemesls, kāpēc mums šī problēma nav akūta: katoļiem ir celibāts un nav ģimenes. Viens pats kaut kā var iztikt, bet, ja būtu sieva un bērni, kas jāsūta skolā un augstskolā, tad jāpieliek vismaz divtik, trīstik vai arī viena nullīte klāt. Mēs, katoļi, esam pieraduši samierināties ar to, kas ir.

Vai jūsu priesteri iztiek tikai no draudzes saziedotā?

No ziedojumiem dievkalpojumos, arī kristībās, laulībās un bērēs gan draudze tiek uzturēta, gan priesteris. Protams, lauku draudzēs cilvēku ir tik maz, ka priesteriem jāknapinās. Taču centralizētas samaksas sistēmas mums nav. Ekstremālā situācijā, ja vējš norauj baznīcas jumtu nabadzīgā draudzē, tad, protams, domājam kopā. Taču parasti katrs iztiek pats. Ārzemnieki pēdējos gados baznīcu remontam atbalstu vairs nesniedz, bet labprāt palīdz plašāka mēroga žēlsirdības jeb sociālajos projektos.

Kuldīgas draudze ir īpašumiem bagāta – vecpilsētā ir tā sauktais katoļu kvartāls, kurā vairākas ēkas prasītos pēc uzlabojumiem. Bet uz centralizētu palīdzību tad laikam nevar cerēt.

Kurzemes diecēze ir ļoti mazskaitlīga, tāpēc ziedotāju un līdzekļu ir maz. Un prioritāte tomēr ir baznīca. Man prieks, ka problēma – mitrums sienās – identificēta un draudze ķērusies pie risināšanas. Vienīgi trīs gadi jāgaida, lai īpaša ierīce mitrumu no sienām izdzītu. Kad baznīca būs sakopta, varēs ķerties pie citām ēkām. Jā, īpašumu ir daudz, bet ienākumus jau tie nenes.

Nupat svētkos Aglonā daudziem negaidītā veidā sevi pieteica mūsu Suitu sievas, garīgus dziedājumus latīņu valodā dziedot burdona stilā. Vai jums tas bija pārsteigums?

Aglonas programmu iepiekš nebiju apskatījis. Taču par to man tikai prieks, ka tautiskā kultūra rod izpausmi liturģijā un sakrālajā kultūrā.

Kad prāvests Andris Vasiļevskis Alsungā sāka šādu sadarbību ar suitenēm, daudzi bažījās, vai folkloristi nenobīdīs Baznīcu no garīgā kodola. Taču, manuprāt, tāda priekšnesuma saturs jau ir kristīgs, tikai forma – tautiska.

Jā. Nekādu problēmu! Atceros – pirms dažiem gadiem biju uzaicināts uz Vairas Vīķes-Freibergas grāmatas prezentāciju piedalīties ekspertu diskusijā. Es toreiz arī pastāstīju par folkloras un kristietības attiecībām un pateicu, ka tur nav nekādas pretrunas, tikai ar ļoti retiem izņēmumiem – kur ir buršanās un maģijas elementi. Tur bija Skandinieki un vēl kāds folkloras ansamblis, un tās sievas man gandrīz vai ap kaklu krita, sakot: „Mēs jutāmies no Baznīcas atstumtas un nosodītas, bet tagad jūs mūs reabilitējāt.” Viena bijusī kultūras ministre arī teica: „Esmu priecīga un pateicīga, jo sirdī jutu to pašu, tikai nemācēju noformulēt.” Tās diskusijas un arī manas uzrunas video bija ielikts internetā, un tur bija ļoti daudz klikšķu. Folkloristu aprindas pēc tam uz mani skatījās ar lielām simpātijām! (Smejas.)

Taču arī pašai folklorai ir vērtība, jo tā nodod vērtības, izsaka tautas garu, tajā ir skaistums! Ja par Dievu runājam filozofiski, tas ir Labais, Patiesais un Skaistais. Ja folklorā tas viss izpaužas, tā ir Dieva atblāzma, kas uzrunā un silda cilvēku sirdi.

Katoļu baznīca pēdējā laikā pavērsusi seju pret ekumenismu un aktīvi aicina uz kristiešu vienotību. Iespējams, kādam ir bažas, ka sadarbība ar luterāņu, baptistu vai – nedod Dievs! – jaunajām kristīgajām kustībām var sašķobīt ticības pamatus. Kādā formā jūs katoļu draudzēm ieteiktu šo ideju īstenot dzīvē?

Starp citu, aprīlī uz pieciem gadiem esmu iecelts par Romas pāvesta kristiešu vienotības veicināšanas padomes locekli.

Ekumenismam ir trīs paveidi. Pirmais ir garīgais – tas nozīmē lūgties par kristiešu vienību, un uz to aicināts ikviens. Otrs ir teorētiskais, kas izpaužas teoloģiskajā dialogā. Ar to nodarbojas speciālisti. Lai stātos dialogā ar citiem, jāzina sava identitāte. Ja tu stipri stāvi uz ticības pamatiem, tad nav jābaidās, ka tos kāds izskalos. Tieši otrādi – tā var tos nostiprināt. Trešais ir praktiskais ekumenisms, un tajā ir visplašākās iespējas. Teiksim, Kuldīgā ir arī luterāņu baznīcas, baptistu baznīca, pareizticīgo. Kāpēc laiku pa laikam nenoturēt ekumenisku dievkalpojumu? Piemēram, valsts svētkos 18. novembrī vai kopīgā Krusta ceļā, kā tas notiek Rīgā.

Kuldīgā ekumeniskajam Krusta ceļam Lielajā piektdienā ir ļoti senas tradīcijas – kopš 1995. gada, kad no mācītājiem katoļus pārstāvēja prāvests Romans Grantovskis. Vai jums liktos svarīgi, ka Kuldīgas draudze to turpina?

Protams! Tas ir brīnišķīgi! Atceros – 80. gadu beigās, kad Kuldīgā, Annas baznīcā, kalpoja mācītājs Modris Plāte, braucām te ar draugiem, visu nakti baznīcā lūdzāmies un svinējām, iespējams, Vasarsvētkus, īsti neatceros. Ekumenisms bija jau tad!

Kurzemnieks.lv
Foto: Katedrāle.lv