Gluži otrādi, Jēzus kā teicams skolotājs tikai it kā nevainīgi apvaicājas mācekļiem, ko tad labu ceļā pārrunājāt, un tad nodemonstrē mazu sadzīves ainiņu.
Kāpēc Tu mācekļiem uzdod šo jautājumu, ko viņi savā starpā ir runājuši, Jēzu? Vai tad labi nezini ne tikai to, ko mācekļi runāja, bet pat to, ko viņi domāja un tomēr varonīgi noturējās un nepateica?
Protams, ka Jēzus visu to labi zina, bet Viņš vēlas, lai mācekļi paši aizdomātos par to, cik bērnišķīga ir šāda pirmās vietas kārošana Jēzus skolā. Vēl vairāk – kā Vecās Derības autoritārajā mentalitātē audzinātiem cilvēkiem Jēzus mācekļiem nodemonstrētā sadzīves ainiņa jeb, kā skautu pedagoģijā teiktu, skečs, lai parādītu kā pareizi rīkoties, palika atmiņā tik labi, ka to atstāsta visi trīs sinoptiskie evaņģēliji (Mt 18, 1-4; Mk 9, 29-36; Lk 9, 46-48). Ja Jēzus būtu vēlējies pazemoties līdz savu mācekļu līmenim, Viņš paša rokām novītu pātagu un nekautrētos likt šo pātagu lietā pret mācekļu godkārības grēku, lai uzskatāmi viņiem pierādītu, kurš šeit ir pirmais un noteicējs. Turklāt tā laika cilvēki par to nemaz tik ļoti neļaunotos, jo citreiz Jēzus tik tiešām uzdrošinās pacelt roku, liek švīkstēt pātagas cirtieniem, turklāt nekur citur kā tieši templī, svētās pilsētas Jeruzalemes templī, Dieva namā un Debesu vārtos, vietā, kur jāvalda lūgšanām, pielūgsmei un cēlsirdīgai piedošanai. Taču Evaņģēlijā mēs neatrodam norādījumus par masu sašutumu Jeruzalemes templī, ka Jēzus kā jau galdnieka Jāzepa audzēknis ir iemācījies vajadzības gadījumā tik prasmīgi rīkoties ar dažādiem darba rīkiem, tai skaitā ar pātagu un pašrocīgi izdzen tirgotājus un naudas mijējus no svētnīcas pagalma. Neapmierinātie tempļa priesteri un vecākie būtu gatavi Jēzu kaut uz vietas sodīt ar nāvi (Mk 19, 47b), taču atklātībā tikai gluži pazemīgi Jēzum apvaicājas, vai Viņam ir pilnvaras tā rīkoties (Lk 20, 2).
Taču Jēzus ir nācis, lai ļautu mums atkal atpazīt Dieva attēlu cilvēka tēlā. Viņš ir nācis, lai atjaunotu Dieva attēlu grēka aptraipītajā cilvēka sejā, tāpēc šoreiz Viņš mācekļiem neuzšauj ar pātagu kā tāds aizkaitināts slavens rabbi, kas var atļauties pāraudzināt garā kūtrus mācekļus, nebaidoties, ka mācekļi viņu pametīs un pāries pie citas konkurējošas farizeju skolas mācītāja. Tāpēc šoreiz Jēzus mācekļus atkal samulsina ar pravietisku žestu, ņemot viņu vidū kādu nepazīstamu bērnu un viņu apkampjot un pieglaužot – un ne jau ķēniņa Hēroda dēlēnu mirdzošās zelta drānās, bet gan pirmo, kas bija iznācis parotaļāties ar citiem zēniem Kafarnaumas ielās. Bērns, mazgadīgais, tas, kas nav vēl sasniedzis bar-micvas vai bat-micvas vecumu un nevar būt līdzdalīgs sinagogas minjana jeb publiskām lūgšanām nepieciešamā kvoruma veidošanā, vecajam izraēlim skaitījās pēdējais no pēdējiem, tāpēc mācekļu pašlepnumam šāda lekcija sadzīves ainas jeb skautu skeča veidā varbūt sāpēja vairāk nekā skarbs vārds vai pat pazīstama rabbi vēzdas cirtiens.
Taču Jēzus neaprobežojas ar provokatorisku žestu vien. Mācekļiem jāuzklausa Jēzus rīcības komentārs: “Kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem.” Ko nozīmē šie vārdi? Jēzus mācekļi to drīz vien saprata – tad, kad pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs, veidojot Viņa Baznīcu, tie iemācījās atvērt durvis visiem, ko Dievs sūtīja viņu ceļā. Tur vairs nebija tikai tīrasiņu jūdi un prozelīti, bet ļaudis no visām rasēm, tautām, ciltīm un valodām (sal. Atkl 7, 9), sievietes un bērni, lieli un mazi. Komentējot šo Jēzus piezīmi, kāds pazīstams Romas kardināls pirms dažiem gadiem trāpīgi izteicās, ka redzamā atšķirība starp Jēzus mācekļiem un mums šodienas apstākļos ir tā, ka apustuļi sastapās ar vēsturisko Jēzu, bet mēs – ar mistisko Jēzu, kas ir labvēlējies nākt mums pretī katrā cilvēkā, pat vismazākajā un necienīgākajā, un tādā, kura vaigā Jēzus attēlu varbūt ir jo grūti atpazīt.
Mācekļu “semināra gadi” kopā ar Jēzu bija veseli trīs. Ar to pietika, lai nostiprinātos apustuļu sadraudzība bez savstarpējām pretenzijām uz pirmajām un goda vietām. Apustuļa Pētera primāts nav viņa paša izcīnīta privilēģija, bet gan Jēzus uzlikta kalpošanas nasta. Vai mūsu izaugsmei šodien dāvāti vairāk gadi nekā apustuļiem? Rīgas Garīgajā seminārā mūsu jaunie levīti dažādas gudrības apgūst divreiz ilgāk nekā mācekļi pie Jēzus, veselos sešos gados! Tāpat kā pirmajiem Jēzus mācekļiem mūsu klēriķiem var gadīties neveiksmes, no kurām izkrist pie manis vēstures eksāmenā ir tikai sīka epizode grūtajā savstarpējās cieņas un brāļu mīlestības izkopšanas ceļā, kas bruģēts ar labiem nodomiem, sāpīgiem kritieniem un svētīgu pārtapšanu par alter Jesu, Jēzus attēlu cilvēkiem, kā Viņš to pats ir gribējis.
Taču Jēzus mācekļu ir daudz, daudz vairāk nekā mūsu dzimtenes draudžu izlolotais semināra alumnu pulciņš Rīgā, Katoļu ielā 16! Katrs kristītais kopš savas Kristības dienas nes sevī neizdzēšamo Dieva derības zīmi. Bet šī derība nav tikai pienākums un atgādinājums, rīkojies tā un šitā, mīli tik un tik, un, ja neizdosies, būsi izkritis nevis vēstures, bet mūžības eksāmenā. Nē, šī derība, pateicoties sakramentu žēlastībām, dāvā mums spēku darīt varoņdarbus Kristus mīlestības vārdā, atklāt savu mazumu un vienlaikus Dieva lielos darbus ap mums un mūsos.
Jēzus ir lēnprātīgs un pazemīgu sirdi. Gadu simtos un nu jau tūkstošos Viņa draudze ir ne tikai rotājusies ar cildenu ticības varoņdarbu rotām, bet arī apkrāvusi sevi ar smagiem pārkāpumiem, ar noziegumiem pret tuvākmīlestību un taisnību. Taču tik un tā Jēzus neatraida savu Līgavu, savu Baznīcu, bet steidzas tai pretī, kā Viņa paša stāstītajā līdzībā tēvs steidzās pretī pazudušajam dēlam. Ar pateicību atcerēsimies, ka Kristus ir jaunais templis un visa Baznīca ir Viņa Mistiskā Miesa, Viņa svētā Līgava. Kristus ir Miesas galva, Viņš savā Miesā liek darboties Svētā Gara dāvanām. Svētais Gars nāk iemājot arī manā un tavā sirdī, euharistiskais Jēzus apmeklē arī tavu un manu dvēseli, arī mēs kļūstam par Viņa templi.
Varbūt šajā svētdienā ar labu grēksūdzi un nožēlu pasteigsimies paši sameklēt, kas mums katram jāšķīsta savas dvēseles templī un kā mēs varam pierādīt, ka esam sapratuši Jēzus žestu par mazo bērnu kā tuvāko, kurš jāpieņem un jāapmīļo. Nevēlēsimies taču redzēt Jēzu noskumušu par mums pašiem kā nevīžīgi uzpostu svētnīcu, ja reiz Viņš mums ir devis gan savu piemēru, gan savus vārdus un sakramentus kā visus nepieciešamos līdzekļus, lai Viņa attēls mūsos mirdzētu kā gaisma pasaulei. Mieramtuvu.lv |
