"Mans kungs Mozu! Aizliedz viņiem!"
4. Mozus jeb Skaitļu grāmatā no 7. līdz 11. nodaļai Mozus aicina tautu ticēt un paklausīt. Mozus no pagātnes uzrunā tagadni un nākotni. Izraēļa tauta drīz vien būs tieši pagānu tautu vidū. Tā izbaudīs reibinošu uzvaras slavu. Vispārēja labklājība nesīs iepriekš nepiedzīvotu dzīves līmeņa celšanos. Būs daudz, par ko priecāties un ko baudīt. Tomēr tam visam līdzi ies zināmas briesmas – Dieva tautas identitātes zaudēšana un lepnība. Ar Dievu vairs neviens nerēķināsies – tauta ātri aizmirsīs par Viņu. Tādēļ Dievs runā ar Mozu un Mozus atzīst, ka viņš tīri cilvēciski nevar uz saviem pleciem iznest tautas grēkus, tas viņam ir par smagu (Sk 11, 11-15). Tad Dievs aicina Mozu izraudzīties septiņdesmit vīrus, un viņus Dievs apvelta ar īpašām harizmātiskām dāvanām, lai Mozus vadībā viņi varētu vadīt tautu. Tālāk tiek aprakstīta epizode par kādiem cilvēkiem, kas nebija šo septiņdesmit izraudzīto vīru vidū, – atklājās, ka arī tiem ir dots Gars no Dieva.
Un te seko interesanta Mozus atbilde tiem, kas aicina viņu aizliegt pravietot: “Vai tu esi skaudīgs manis dēļ? Kas gan to dos, ka visa tauta pravietotu un Kungs dotu viņiem savu Garu?” Citos tulkojumos ir teikts vēl precīzāk: “Ak, kaut Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut Kungs savu Garu dotu pār viņiem visiem!” Ko nozīmē šie Mozus vārdi un visa šī epizode kopumā? Vēsturiski skatoties, ir redzams, ka visos laikos Dieva tauta piedzīvo nepārtrauktu konfrontāciju ar pagānismu. Tā tas bija Vecās Derības laikos, tā tas ir bijis visā Baznīcas pastāvēšanas gaitā, un tā tas ir jo īpaši šodien. Bieži vien pašā kristiešu kopienā ir manāmas atsaluma pazīmes, ticības remdenība, izdabāšana pasaules garam. Ko darīt? Kā rīkoties? "Neliedziet viņam! Jo nav neviena, kas manā vārdā darītu brīnumus un tūlīt varētu ļaunu runāt par mani. Jo, kas nav pret mums, tas ir ar mums."
“Kas mūsu gars, proti, dvēsele, ir attiecībā pret mūsu locekļiem, tas arī Svētais Gars ir attiecībā pret Kristus locekļiem, pret Kristus Miesu – tas ir, Baznīcu. Kristus Gars ir apslēptais pamats, pateicoties kuram visas Miesas daļas ir savienotas: gan savstarpēji, gan ar Galvu, kas ir pār tām, jo Tas visā pilnībā mājo Galvā, visā pilnībā Miesā, visā pilnībā ikvienā no tās locekļiem. Svētais Gars dara Baznīcu par dzīvā Dieva svētnīcu (2 Kor 6, 16)”. (KBK 797) Katehisms skaidri norāda, ka Dievs apveltī savu Baznīcu ar harizmātiskām dāvanām visos līmeņos, un mūsu uzdevums, īpaši mūsdienās, ir tās atpazīt, veicināt un izmantot Baznīcas labumam un Dieva valstības celšanai. Bieži vien mēs, paši kristieši, nepazīdami Gara dāvanas vai arī lepnības dēļ noslēgdami savu sirdi, rīkojamies tāpat kā Vecajā Derībā jauneklis vai Evaņģēlija fragmentā minētais apustulis Jānis. Daudzās vietās apustuļi, būdami izraudzītie Jēzus sekotāji un esot visu laiku Jēzus tuvumā, runāja un rīkojās pilnīgi pretēji Dieva gribai. Kādā citā epizodē Jēzus pat bija spiests apustuli Pēteri nosaukt par sātanu, jo viņš mudināja Jēzu rīkoties pilnīgi pretēji Viņa pravietiskajai misijai. (sal. Mt 16, 23) Bieži vien Svētais Gars izlej savas dāvanas, kur grib, cik daudz grib un kam grib. Un šeit ir svarīgi divi aspekti: Kristus pestīšanas bagātības visā pilnībā ir atrodamas katoliskajā Baznīcā, kuru Kristus ir dibinājis un kura apustuļa Pētera pēcteča, pāvesta vadībā, kopībā ar visas pasaules bīskapiem un ar ordinēto garīdznieku starpniecību turpina pastāvēt pasaulē. Baznīcai ir dota vara un tiesības atpazīt, vai kāda no Gara izpausmēm ir autentiska, vai arī tā ir paša cilvēka izdoma, vai – vēl ļaunāk – nāk no ļaunā gara. Tomēr šeit ir arī medaļas otra puse – mēs nedrīkstam slāpēt Garu (1 Tes 5, 19), ne arī pavēlēt Svētajam Garam vai arī likt Svētajam Garam pakļauties mūsu iedomām vai interpretācijām. Gars dveš, kur vēlas. Un bieži vien no katoliskās Baznīcas atšķirtajos brāļos un māsās ir atrodami katoliskie pestīšanas elementi un Svētā Gara dāvanas. Ārpus katoliskās Baznīcas redzamajām robežām pastāv “daudz svēttapšanas un patiesības elementu”: “rakstiski fiksētais Dieva Vārds, dzīve žēlastībā, ticība, cerība un mīlestība, kā arī citas Svētā Gara iekšējās dāvanas un redzamie elementi”. Kristus Gars izmanto šīs Baznīcas un kopienas kā pestīšanas līdzekļus, kuru spēks nāk no žēlastības un patiesības pilnības, ko Kristus uzticēja katoliskajai Baznīcai. Visi šie labumi nāk no Kristus un ved pie Viņa, paši par sevi aicinot uz “katolisko vienību” (Vatikāna II koncils, Lumen gentium; KBK 819). Līdz ar to mēs esam aicināti būt uzmanīgi, īpaši garīdznieku vidū, kad izsakām savus pārsteidzīgos spriedumus par vienu vai otru harizmātisko kopienu vai kādu, kurš piedzīvo kādu redzējumu vai atklāsmi. Protams, mums ir dota žēlastība no Dieva atpazīt šīs dāvanas, un vienmēr ir jābūt piesardzīgiem, uzmanīgiem, pat nedaudz atturīgiem attiecībā pret šādām parādībām, tomēr bieži vien saredzu, ka mēs “krītam otrā grāvī”, izsmejot, slāpējot un neiedziļinoties šajās “Gara lietās”. Īpaši mūsdienās, kad arī mūsu valstī no Eiropas ieplūst sekulārisma, hedonisma un nihilisma strāvojumi, kad pat daudzi kristītie katoļi kļūst aizvien “laicīgāki”, kad daudzi Baznīcu uztver tikai kā “sakrālo pakalpojumu kombinātu”, ir svarīgi, lai mēs nezaudētu šo sacrum izjūtu ne tikai liturģijā, ne tikai tad, kad esam baznīcā, bet visā savā dzīvē.
Lai visa mūsu dzīve kļūst kā “garīgais dievkalpojums” (leiturgia, gr. val.)! Būsim jūtīgi pret Gara pamudinājumiem un ļausim sevī attīstīties Svētā Gara dāvanām, kuras esam saņēmuši Kristības un Iestiprināšanas sakramentos. Un dzīvosim nevis miesā, bet Garā! (sal. Rom 8, 9) Mieramtuvu.lv |
