Tomēr Evaņģēlijs ļauj raudzīties lietas būtībā – Jēzus runā par sevi tagadnes formā: Es dzeru, Es tieku kristīts. Vai esat spējīgi uz to, kas jau notiek ar mani? Vai esat spējīgi savā dzīvē atdarināt visu manu eksistenci? Šo totalitāti izsaka biķeris un kristība jeb, raugoties uz norisi, – dzeršana un iegremdēšana. Tas skar visu cilvēku, gan iekšieni, uzņemot kaut ko sevī, gan ārpusi, iegremdējoties kādā pašu pārsniedzošā realitātē. Varam attīstīt šo jautājumu vēl tālāk: vai tu spēj šajā brīdī gan iekšēji, gan ārēji atdarināt Jēzu?
Mācekļi atbild: “Mēs varam.” Šo atbildi Kungs apstiprina: tik tiešām, jūs dzersiet, jūt tiksiet iegremdēti, tas jūs skars pilnīgā veidā. Līdzīgās situācijās arī mēs justos saviļņoti, pacilāti, jo droši vien domātu par godību, kāda mums pienāktos, par vietu starp pārējiem, par nopelniem. Šodien, tāpat kā toreiz, cilvēkam ir tik grūti aizdomāties, ka Kunga godība, ceļš, pa kādu līdz tai varam nonākt, ir pavisam cits, atšķirīgs no mums ierastā. To atgādina šīsdienas pirmais lasījums. Pilnīga sevis atdošana, nulles stāvokļa sasniegšana un iztukšošanās, kā daži to apzīmē, citiem vārdiem, kenoze, ir vienīgais ceļš uz godību. Mācekļa “karjera” ir “karjera uz leju”. Tieši tādēļ “vietas” ieņems tie, kuriem tās ir paredzētas.
Jēkabs un Jānis ir ļoti intriģējošs brāļu pāris. Pērkondēli, kuri gatavi izsaukt uguni no debesīm, lai iznīcinātu atšķirīgo. Vēlāk Jēkabs kļūst par pirmās draudzes pīlāru un pirmais dzer šo biķeri un tiek gremdēts kristībā, atdodot dzīvību par Kristu. Savukārt Jānis, jaunākais, “mīļotais māceklis”, kurš ir pie Jēzus krūtīm Augšistabā un krusta pakājē Golgātā, visu savu dzīves ceļu sintezē vienā teikumā: “Dievs ir mīlestība.”
Jēzus vārdos un mācekļu dzīves liecībā atklājas vēl kas cits. Tas ir sekošanas radikālisms kā ikdienas realitāte. Atstāj visu un nāc, seko man! – šos vārdus esam pieraduši dzirdēt aicinājumu kontekstā. Mums liekas, ka reiz, trakulīgajā jaunībā, šie vārdi it kā no nekurienes klātesamībā izsauca personiskā aicinājuma jautājumu. Esam uz to atbildējuši, un tagad visas dzīves ceļš ir nolemts un skaisti bruģēts. Un nereti tā iegrimstam dziļā pašpietiekamībā un apmierinātībā un tīksmināmies par savu izredzētību, ka ikdienas gaitās vairs nedzirdam šos vienmēr aktuālos Kunga vārdus, bet, ja dzirdam, tad attiecinām uz citiem, uz tiem, kuriem vēl jātiek aicinātiem. Tomēr Kungs arī tagad, šajā brīdī saka: “Atstāj visu un nāc, seko man! Tev jādzer mans biķeris un jātiek iegremdētam manī!”
Jā, atstāj savu pašpietiekamības pasauli, atstāj tīkamo un ērto, kas vājina ticību un attālina no Jēzus, un ar visu savas ikdienas realitāti nāc un seko Viņam, dodies pie žēlastības troņa!
Pirmajā brīdī tas apstulbina, bet, padarot to par lūgšanu un reizē par atbildi, prātā ataust daudzi labo ganu piemēri – atceramies labos ganus, kurus katrs esam satikuši un satiekam. Tas dod spēku doties pa personiskā aicinājuma ceļu, liek ieticēt Dieva aicinājuma skaistumam. Aicinājumam ģimenē, sabiedrībā, vienaudžu vidū, Baznīcā... Tas ir veids, kādā sasniedzam vienotību ar Dievu, tātad svētuma ceļš. Tas ir svētuma kalpojums. Jēzus, nākdams pie cilvēkiem, kļūst par kalpu, lai mēs būtu brīvi, kļūst par apgrēcību, lai mēs būtu svēti.
Dzert biķeri un būt iegremdētiem nozīmē izdzīvot un īstenot pirmajā personā aicinājumu uz svētumu, neuzstādot Dievam noteikumus, nevadoties pēc aprēķina. Tieši šo aicinājumu tik dedzīgi atgādināja pēdējais koncils, tieši šis aicinājums ir Baznīcas misijas pamatā. Svētums ir žēlastība, kas jālūdz no Kunga! Mieramtuvu.lv |
