Tieši tāpēc Jāņa Atklāsmes grāmatā ir teikts, ka tas ir liels ļaužu pulks, ko neviens nevar saskaitīt, no visām dzimtām, ciltīm, tautām un valodām.
Šie svētki tomēr nedrīkstētu aprobežoties vienīgi ar kādu ceremoniju vai ar vienkāršu palīdzības lūgumu, kas tiek raidīts, piesaucot svēto aizbildniecību, jo, kā reiz teica svētais Bernards šo svētku sakarā, – mēs nedrīkstam būt slinki sekot to cilvēku piemēram, kuru svētkus šodien svinam. Tieši tāpēc šī diena ir visatbilstošākā, lai arī mēs visi pārdomātu par to, ka ikviens no mums ir aicināts būt svēts.
Pirmajā brīdī mums varbūt šķiet, ka tā ir pārāk augsta prasība, jo mēs jūtam, ka esam vēl tik tālu no šāda ideālā stāvokļa. Varbūt mēs domājam, ka aicinājums uz svētumu ir tikai dažu cilvēku privilēģija, tomēr, iedziļinoties atsevišķos Svēto Rakstu un Baznīcas dokumentu fragmentos, redzam, ka svētums ir ikviena kristieša aicinājums. Tā, piemēram, apustulis Pēteris savā pirmajā vēstulē saka – tāpat kā Svētais, kas jūs ir aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvē. Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts (1 Pēt 1, 15-16). Šo universālo visu kristiešu aicinājumu uz svētumu svinīgi ir deklarējis arī Vatikāna II koncils – piemēram, dogmatiskajā konstitūcijā Lumen gentium mēs lasām šādus vārdus: “Visi ticīgie – gan tie, kas pieder Baznīcas hierarhijai, gan tie, kurus šī hierarhija vada, – ir aicināti uz svētumu.” (nr. 40)
Tātad pirmā lieta, kas mums būtu jāizdara, runājot par svētumu, – šis vārds ir jāatbrīvo no nepareiza priekšstata un no bailēm, kuras bieži vien paši esam radījuši. Protams, reizēm svētums var būt saistīts ar kādiem neparastiem fenomeniem, piemēram, brīnumiem vai mistiskām atklāsmēm, bet tomēr ne vienmēr svētums ar tiem identificējas. Jo, ja jau visi tiekam aicināti uz svētumu, tad šo stāvokli arī visiem ir iespējams sasniegt. Varētu pat teikt, ka šāds stāvoklis ir kristīgās dzīves normāla izpausme.
Patiešām, svētums ir katras cilvēciskās būtnes prasība. Ja jau Dievs ir svēts un ja cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, tad savu visdziļāko identitāti cilvēks var realizēt, tieši pats būdams svēts. Pēc savas dabas cilvēks ir saprātīga būtne, bet viņš ir arī tas, par ko tiek aicināts kļūt, izmantojot savu brīvību paklausībā Dievam. Tātad cilvēkā darbojas ne vien dabiskais aspekts, bet arī viņa aicinājuma aspekts. Un, ja mēs tiekam aicināti uz svētumu, ja esam svēti savā aicinājumā, tad droši varam teikt, ka būsim patiesi, izdevušies cilvēki tik lielā mērā, cik būsim svēti. Pretējā gadījumā mēs varam kļūt neveiksminieki, jo pretstatā svētam cilvēkam netiek vis nolikts grēcinieks, bet gan neveiksminieks, proti, tāds cilvēks, kurš sevi dzīvē nav realizējis saskaņā ar savu aicinājumu būt svētam.
Patiešām, redzot savus trūkumus un savu grēcīgumu, mēs bieži kļūstam mazdūšīgi un neticam, ka varam būt svēti. Bet tādos brīžos daudzu svēto piemērs vēlas mūs iedrošināt. Arī daudzi no viņiem reiz bija tādi paši grēcinieki kā mēs. No viņu dzīves mēs redzam, ka svētums netiek sasniegts, neko nedarot un, tā sakot, nesasmērējot rokas. Cilvēks jau nepiedzimst svēts, lai tāds paliktu visu dzīvi. Ceļš uz šo pilnību bieži sastāv no kritieniem, reizēm pat no smagiem un briesmīgiem grēkiem, bet no kuriem cilvēks ar Dieva palīdzību ceļas, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Svētums – tas ir pastāvīgas atgriešanās un augšanas auglis. Tāpēc arī mums nav jābaidās, ja pašreiz pārdzīvojam nespēku un neveiksmes, bet vienmēr ir jāceļas un ar paļāvību uz Dievu ir jāturpina uzsāktais ceļš uz pilnību.
Kādreiz mātei Terēzei no Kalkutas tika jautāts, kā viņa jūtas, kad visa pasaule viņu uzskata par svēto. Uz šo jautājumu viņa, ilgi nedomādama, atbildēja – svētums nav greznība, bet gan nepieciešamība.
Lai tad, svinot šos svētkus, arī mēs katrs apzināmies, ka svētums ir mūsu nepieciešamība, tā ir atbilstība mūsu visdziļākajai identitātei, kuru mūsos ir ielicis Dievs. Mieramtuvu.lv |
