Pravietis Elijs, kuru Dievs sūtīja uz Sareptu, nonācis pie pilsētas vārtiem, sastapa kādu sievieti un, pasaucis viņu, lūdza mazliet ūdens padzerties, un vēl piebilda: “Atnes man .. arī kumosu maizes!” Tajā brīdī šī sieviete – atraitne – atbildēja, ka viņai gandrīz nekā nav, izņemot nepilnu sauju miltu tīnē un krūzē mazliet eļļas. Tajā laikā bija bads. Redzot savu traģisko situāciju, Sareptas atraitne nolēma sagatavot sev un savam dēlam pēdējo ēdienu – mēs to apēdīsim un pēc tam mirsim. Dzirdot to visu, pravietis Elijs atbildēja: “Nebaidies, .. vispirms sagatavo man, .. sev un savam dēlam sagatavosi vēlāk,” – un savu lūgumu apstiprināja ar Kunga vārdu: “Tā saka Kungs, Izraēļa Dievs: miltu tīne neizsīks, nedz eļļas krūze kļūs tukša līdz pat tai dienai, kad Kungs dos lietu virs zemes.” Atraitne paklausīja pravietim Elijam un izdarīja saskaņā ar viņa vārdiem. Tiešām, miltu tīne neizsīka, un eļļas krūze nekļuva tukša.
Tikpat grūta situācija bija vēl citai sievietei, kuru Jēzus pamanīja un norādīja uz viņu saviem mācekļiem. Šī nabaga atraitne bija starp daudziem, kas meta upuru lādē ziedojumu. Bija daudzi bagātie, kas meta daudz. Bet šī sieviete varēja iemest tikai divus mazus naudas gabaliņus, kas ir viens grasis. Tomēr tieši par viņu Jēzus teica, ka viņa iemeta vairāk par visiem, .. jo upurēja no savas nabadzības visu, kas viņai bija, – visu savu uzturu.
Abos šajos gadījumos redzam, ka sievietes paļāvībā uz Dievu ticībā upurēja visu. Un, pat ja tas bija kaut kas ļoti mazs, Dievs redzēja un augsti novērtēja viņu upurus.
Iespējams, dažreiz šķiet, ka vērtīgākā dāvana, ko cilvēks var dot Dievam, ir saistīta ar nabadzību, ka tā ir it kā pēdējais ticības žests, kluss kliedziens, pilnīgas paļāvības zīme. Tomēr atcerēsimies arī Zaheju, bagāto cilvēku, kurš, uzņemot Jēzu savās mājās, solīja atbalstīt nabagus un tos, kuriem darīts pāri. Jēzus uzslavēja arī viņa lēmumu. Tātad redzam, ka ne materiāla vērtība, bet dvēseles nostāja ir tas, ko Dievs vērtē ļoti augstu.
Citreiz kāds varētu teikt, ka ikviena dāvana, liela vai maza, varētu būt savtīga. Ka cilvēks, upurējot Dievam – vienalga, visai daudz no savām bagātībām vai “pēdējo grasi” – , grib “nopirkt” Dieva svētību vai gādību. Bet vai Dievs, kurš pazīst cilvēka domas, to neredzētu? Vai Viņš uzslavētu cilvēku par apslēpto viltību? Noteikti nē. Pat ja cilvēks mēģinātu Dievam melot, nav iespējams Viņu apmānīt.
Tomēr Dievs redz arī visu to, kas cilvēkā ir labs, pat ja citi cilvēki to nespēj pat iedomāties. Dievs redzēja Sareptas atraitnes paļāvību un deva viņai daudz vairāk, Jēzus redzēja grasi, ko nabaga atraitne iemeta upuru lādē, un viņas dāvana nepalika nepamanīta un aizmirsta.
Nav jābūt nabagam vai bagātam, lai upurētu to, kas Dievam būtu patīkams. Tas, ko upurēja abas atraitnes, materiālā ziņā bija ļoti maz, šajā pasaulē tam nebija gandrīz nekādas vērtības. Un katrs cilvēks, arī šodien, var dot tādu “mazumu”, kas viņam ir. Tas ir konkrētais dzīves brīdis – pavadīts darbā vai atpūtā, kopā ar ģimeni, starp draugiem, kaimiņiem, svešiem cilvēkiem vai pat vientulībā, viens no mūsu daudzajiem lēmumiem, – tā ir “tagadne”, kas ir ļoti “maza”, jo pēc brīža tā top par “pagātni”, kurā vairs neko nav iespējams mainīt. Cik bieži gribas upurēt Dievam kaut ko lielu, pat visu savu dzīvi. Tas ir skaisti! Bet jāatceras, ka to veido daudzi brīži. Izdzīvot katru no tiem saskaņā ar Dieva gribu, kuru palīdz izpildīt Baznīcas mācība, – tā būtu liela dāvana.
Varētu teikt, ka Dievs negaida “daudz” vai “maz”, bet aicina upurēt Viņam katru brīdi, kas ir. Cik daudz tādu dāvanu katrs cilvēks varētu dot Dievam dzīves laikā? Lai ticības gads, kas ir nesen iesācies, mums palīdz gan padziļināt savas zināšanas par ticības patiesībām, gan vēl vairāk saskaņot savu dzīvi, ikdienas brīžus, ar Dieva gribu. Mieramtuvu.lv |
