Pirmais “ķēniņš”, vīrietis ap gadiem piecdesmit, silītes priekšā nolika kruķus. Tā bija pateicība, ka pēc smagas auto avārijas viņš atkal varēja staigāt. Otrais “ķēniņš” bija kāda divu bērnu māte. Kā dāvanu viņa atnesa autiņus pateicībā par to, ka pēc kalpošanas savai karjerai un ieslīgšanas depresijā viņa iemācījusies justies laimīga savas ģimenes mazajā pasaulē. Trešais “ķēniņš” bija kāds jauns vīrietis ar baltu papīra lapu. To viņš nolika silītes priekšā un teica: “Sākumā es vispār negribēju nākt. Manas rokas ir tukšas kā šī papīra lapa. Mana sirds ir pilna ilgu pēc laimes, tā ir pilna nemiera, meklējumu un šaubu. Man ir cerība, ka Tu, Bērns silītē, nāc, lai mums kaut ko atnestu. Es esmu tukšs, bet mana sirds ir gatava saņemt.”
Mēs katrs šajos svētkos esam atnākuši pie jaundzimušā Bērna ar savām vajadzībām, rūpēm, prieka iemesliem un pateicību. Tomēr šis trešais “ķēniņš” parāda mūsu patieso sirds stāvokli. Mēs esam iztukšoti, jo savā ikdienā esam mēģinājuši savu sirdi piepildīt paši, meklējot Dievu ārpus Viņa. Ko mēs šodien varētu lūgt Bērnam Jēzum?
Vigīlijas vakara liturģiskajā lūgšanā skan šādi vārdi: “Dievs, Tu ik gadu mūs iepriecini ar mūsu atpestīšanas gaidām, dāvā, lai mēs Tavu viendzimušo Dēlu, kuru priecīgi uzņemam kā Pestītāju, varētu droši sagaidīt arī kā Tiesnesi.” Mani uzrunāja divi vārdi – ik gadu un droši. Šos svētkus mēs svinam katru gadu, un var šķist – atkal tas pats, es jau visu zinu, lasījumi tie paši, arī betlēmītes atveidojums baznīcā tāds pats, ja nu vienīgi prāvests ir tik radošs, ka tajā ienes kādu jaunu elementu. Reiz, kad biju Izraēlā, Betlēmē, netālu no Kristus Piedzimšanas baznīcas redzēju daudz reliģisko lietu veikalu, kur ārpusē bija vesela kaudze ar sakrautām betlēmītēm. Varbūt tā ir arī mūsu dzīvē, mūsu sirdī. Mēs nākam šajos svētkos uz baznīcu ar sirdi, kas ir pieblīvēta ar šādām “koka betlēmītēm”. Tās nav nekas slikts, tās izskatās skaistas, bet tomēr tas ir tikai mēģinājums, bieži vien neveikls, atainot to, kas patiesībā notika svētajā naktī. Jo patiesībā ir tikai viena Betlēme, kurā Jēzus vēlas piedzimt, – mūsu sirds Betlēme.
Pat ja Kungs ik gadu mūs iepriecina šajos svētkos, paliek ļoti nopietns jautājums – vai mēs gaidām Kungu, vai mūsu sirds ir gatava Viņu uzņemt? Kas ir nepieciešams, lai mūsu sirds tiktu atjaunota? Pieiesim tuvāk altārim baznīcā un mēģināsim tur atrast trīs grāmatas, kurām vajadzētu tur atrasties visa Ticības gada garumā. Kādas tās ir? Bībele, Katoliskās Baznīcas katehisms un Vatikāna II koncila dokumentu krājums. Varbūt tieši to mēs varam lūgt Jēzum – vairāk ticības? Vairāk tādas ticības, ar kādu tic Baznīca 2000 gadu garumā?
Kas ir šo trīs sējumu centrā? Kristus. Šodienas svētkos mēs atzīstam savu ticību tam, ka “Vārds tapa Miesa”, bet, runājot pāvesta Benedikta XVI vārdiem, – tam, ka “Vārds sevi izsaka cilvēciskos vārdos”. Vārds iemiesojās un ir klātesošs Baznīcā, Dieva tauta “tiek pabarota” ar Dieva Vārdu un pie Euharistiskā galda katrā Svētajā Misē. Baznīcas avots ir Kristus, kurš mājo Svētajos Rakstos un dzīvajā Baznīcas Tradīcijā. Daudzus gadsimtus Baznīcā tika likts uzsvars uz to, ka Svētajā Komūnijā mēs satiekam Kristu, bet Svētie Raksti tika atstāti novārtā, mazvērtēti. Tomēr ir svarīgi šie abi “ceļi”, kā pie mums nāk Dievs.
Mateja evaņģēlijs sākas ar Jēzus Kristus radurakstiem un tieši šodien tie tiek lasīti dievkalpojumā. Var šķist: cik garlaicīgi. Bet katrs no nosauktiem cilvēkiem ir svarīgs Pestīšanas vēsturē. Šie raduraksti parāda, ka visā Vecajā Derībā mēs atrodam ilgas pēc Kristus nākšanas. Šie raduraksti ir sakārtoti trīs grupās pa 14 paaudzēm. No radīšanas līdz izceļošanai, no izceļošanas līdz Babilonas trimdai un no trimdas līdz Kristum. Turklāt skaitlis 14 ir Dāvida skaitlis. Pēdējā grupā ir tikai 13 paaudzes, tas nozīmē, ka četrpadsmitais ir Kristus, Dāvida Dēls. Tādā veidā Bībele mums atklāj patiesību par Kristu.
Mūsdienās Jēzus, kurš ir klātesošs mūsu vidū savā Vārdā – Svētajos Rakstos – un Tradīcijā, nevar atrast mājokli, cilvēki Viņu atgrūž, nelasa Dieva Vārdu, nelasa katehismu un Koncila dokumentus. Tas nozīmē, ka Jēzus, ja tā var teikt, “vientuļš dus mūsu grāmatu plauktos, aiz noputējušām Svēto Rakstu un katehisma grāmatām”. Tāpat, kā Viņam savā laikā nebija vietas Betlēmē, tā Viņam šodien nav vietas mūsu sirdī, mēs Viņu izraidām. Un līdz ar to piedzīvojam savā sirdī tukšumu, kādu piedzīvoja stāstā minētais vīrs, bet reizē šis tukšums ir arī vieta, telpa, kurā var ienākt Dievs. Svarīgi, lai mēs Viņam ļaujam ienākt mūsu tukšumā.
Svētajos Rakstos lasām, ka visi, kas dzirdēja, brīnījās par to, ko gani viņiem stāstīja. Bet Marija paturēja prātā visus šos vārdus, pārdomādama tos savā sirdī (Lk 2, 19). Marija, Baznīcas Māte, ir tā, kas rāda mums piemēru – kā uzņemt Vārdu, pārdomāt to un darīt to auglīgu savā dzīvē. Jēzum nevajadzētu palikt tikai kā “instalācijai” mūsu dievnamos vai tikai mājot tabernākulā. Tas ir svarīgi, ka Viņš tur ir, bet daudz svarīgāk, lai Viņš ikdienā mājotu mūsu sirdī!
Kad pagājušā vasarā izgājām svētceļojumā uz Aglonu, arhibīskaps sprediķī pateica svarīgu domu. Viņš aicināja pa ceļam pavērot govis – kā viņas atgremo to, ko ir apēdušas. Līdzīgi arī kristietis savā ikdienā ir aicināts “atgremot”, pārdomāt, meditēt, kontemplēt Dieva Vārdu. Kad būs apklusušas Ziemassvētku dziesmas un izdzisuši eglīšu rotājumi, kad svētki būs beigušies tikpat ātri, kā sākušies, ir svarīgi palikt šajā Ziemassvētku klusumā, Dieva klātbūtnē. Atradīsim laiku savā ikdienā, lai 5, 10 vai 15 minūtes klusumā palasītu Dieva Vārdu un ieklausītos, ko Kungs vēlas mums teikt. Kristietis vispirms ir cilvēks, kas klausās. Klausās Dievā. Darīsim to gan vienatnē, gan kopīgi ģimenēs! Vai mūsu mājās ir ierīkots lūgšanas stūrītis, kur katru vakaru visa ģimene var sanākt kopā uz lūgšanu? Ģimene, kas lūdzas kopā, arī paliek kopā. Vai pēc Svētās Mises mēs kādas desmit minūtes vēl paliekam baznīcā, lai klusumā runātu ar Kungu, pateiktos Viņam?
Noslēdzot šīs īsās pārdomas, vēlos uzsvērt, ka Bībele, katehisms un Baznīcas mācība ir kā zvaigzne, kā kompass, kas droši norāda ceļu, pa kuru mums iet tālāk. Droši norāda. Nemeklēsim citas norādes, citas vīzijas, citas atklāsmes. Nav un nebūs citu atklāsmju. Ir tikai šī – Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Lai šis Ticības gads ir iespēja pieaugt un nobriest mūsu ticībai. Daudzkārt un daudzējādi Dievs ir senāk runājis uz mūsu tēviem caur praviešiem. Beidzot, šajās dienās, Viņš ir runājis uz mums caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku un caur ko Viņš arī pasauli ir radījis. (Ebr 1, 1) Jo Likums tika dots caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nāca caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Viendzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, pats ir To atklājis. (Jņ 1, 18) Mieramtuvu.lv |
