Nereti nākas sastapties ar jautājumu: “Cik maksā Svētā Mise?” – vai ar lielu izbrīnu, kad vecākiem pirms bērna Kristības tiek piedāvāts vispirms sakārtot Dieva priekšā pašiem savas attiecības, noslēdzot Laulības sakramentu. Daudzi jaunie vecāki ir pārliecināti, ka Kristības sakramentā runa ir tikai par bērnu, bet vecāku situācijai nav nekādas nozīmes. Tikai nedaudzi atzīst, ka te atklājas nozīmīga pretruna: ja kāds bez redzama iemesla neatzīst Laulības sakramentu, jo “visi tā dzīvo”, tad rodas jautājums: kāpēc ir nepieciešams Kristības sakraments bērnam, ja jau vecāki, dzīvodami bez Laulības sakramenta, tāpat ar savu piemēru nespēs bērnam liecināt par Jēzu Kristu savā dzīvē? Runa kā vienā, tā otrā gadījumā taču ir par sakramentu – Dieva dāvāto žēlastību –, tad kāpēc vienu pieprasīt, bet citu noraidīt? Katru “es vēlos”, kas izteikts Baznīcā, ir jāapliecina nevis ar ierakstu metriku grāmatā, bet ar savu personisko dzīvi.
Jēzus Kristīšanas svētki atgādina un no jauna liek pārdomāt mūsu pašu Kristības faktu ar visām no tā izrietošajām sekām un pienākumiem. Varbūt patiešām ir vērts šajā relativizētajā pasaulē noteikt vismaz pašiem sev stabilus un nemainīgus atskaites punktus? Un viens no tādiem neapšaubāmi ir Kristība – sakraments, kas Dieva žēlastībā mūs mazgā baltākus par visbaltāko vilnu, sakraments, kuru saņemot mēs kļūstam par Dieva bērniem un atdzimstam jaunai dzīvei.
“Kad visi ļaudis tika kristīti, arī Jēzus pieņēma kristību,” lasām šīsdienas Evaņģēlijā. Un, lai gan šo fragmentu dzirdam jau kuro reizi, mūs pārņem izbrīns par to, kas notiek pie Jordānas. Joprojām uzdodam sev jautājumus par notiekošā jēgu. Svētais evaņģēlists Lūkass īsi norāda: “Arī Jēzus pieņēma kristību,” – skaidri apliecinot Jēzus nostāju attiecībā pret mums: Tas, kurš atnāca mācīt cilvēkiem ticību, nestāvēja malā, Viņš nemācīja ļaudis, uz tiem raugoties no augšas, bet, lai gan pats bija bez grēka, ar kristīšanos Jordānas ūdeņos apliecināja savu solidaritāti ar mums, grēciniekiem.
“Tu esi mans mīļais Dēls, Tu esi man ļoti patīkams” – lūk, vārdi, kas atskan no debesīm. Šie vārdi nepārprotami norāda uz to, kas ir Jēzus. Bet arī Jānis liecina par Viņu, turklāt tikpat izteiksmīgi: “Es jūs kristīju ar ūdeni. Bet nāks Tas, kurš ir spēcīgāks par mani un kuram es neesmu cienīgs atraisīt Viņa kurpju siksnas. Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni.” Šī Jāņa liecība, kas tiek apstiprināta ar balsi no debesīm, kā arī Jēzus kristīšana Jordānā pieļauj, ka mēs Kristības sakramentā, kurš mūs atbrīvo no pirmdzimtā grēka, topam ievesti Dieva mīlestības telpā – Baznīcā. Bet Baznīca ir mūsu mājoklis un pestīšanas vieta. Pateicoties Jēzum, kurš tika kristīts Jordānas upē, lai rādītu mums paraugu, mēs varam ar Viņu sarunāties Grēksūdzes sakramentā un pieņemt Viņu savā sirdī svētajā Komūnijā. Dievs, kurš kļuva cilvēks, mums ļauj kļūt par Dieva bērniem.
Katrs kristietis tiek aicināts dzīvot atbilstoši Dieva bērna cieņai. Taču – kāpēc vēl pēc diviem tūkstošiem gadu kristīgās kultūras vidē joprojām ir tik daudz ļaunuma, naida un bezcerības? Attaisnojumam varētu teikt, ka ūdens pastāv jau miljardiem gadu, bet daudzi joprojām staigā ar netīru kaklu... Paši saprotam, ka Kristības sakraments neattaisno mūsu pašu neizdarības un grēkus. Ja, pateicoties Kristības sakramentam, esmu kā stāds “uzpotēts” uz Jēzus Kristus stumbra un Viņš patiešām ir manī, tad kas man var liegt beidzot sajust, ka arī es esmu izvēlētais kalps, kurš Dievam ir “ļoti patīkams” un ar kura starpniecību Dievs arī šodien vēlas iet pie visām tautām, labu darot, lai Svētajā Garā atjaunotu zemes vaigu?
Mēdz teikt, ka Baznīca mūsdienās piedzīvo grūtus laikus: sastopamies ar agresīvu sekularizāciju un parādību, ko pāvests Benedikts XVI nosaucis par kristofobiju. Tomēr, ja atskatāmies vēsturē, redzam, ka Baznīca patiesībā jau divus tūkstošus gadu piedzīvo grūtus laikus... Mūslaiku grūtības nemaz nav lielākas par tām, ar kādām saskārās agrākās paaudzes. Visos laikos aktuāli ir svētā Evaņģēlija vārdi: “Tas ir Dieva darbs, lai jūs ticētu Tam, kuru Viņš sūtījis.” (Jņ 6, 29) Jēzus Kristus vēsture, par kuru runā Svētie Raksti, ir mūsu pestīšanas vēsture, jo nekad Viņš nezaudēs degsmi un nepagurs, līdz nostiprinās virs zemes taisnību – kā saka pravietis Isajs. Mūsu Kungam un Pestītājam ir spēks un vara svēto sakramentu spēkā mūs katru dziedināt arī šodien, ne tikai laikos, par kuriem liecina svētais Pēteris, kurš, būdams Kunga liecinieks un apustulis, apgalvo, ka Jēzus staigāja, labu darīdams un dziedinādams visus .. , jo Dievs bija ar Viņu.
Arī svētā Pētera pēcteča pāvesta Benedikta XVI 2012. gada 11. oktobrī izsludinātais Ticības gads katram kristietim ir iespēja piedzīvot šo neizsīkstošo un pestījošo Dieva spēku, atgādinot un atdzīvinot to, par ko būtu jārūpējas ikdienā, – mūsu ticību. Svētais tēvs apustuliskajā vēstulē Porta Fidei aicina: “Mums no jauna jāatklāj bauda stiprināties ar Dieva Vārdu, ko Baznīca uzticīgi nodod tālāk, un ar Dzīvības Maizi, kas dota par uzturu Viņa mācekļiem.” (sal. Porta Fidei, 3)
Ar Ticības gadu saistās arī īpaša žēlastība – pāvests ir nolēmis, ka Ticības gadā ticīgie var saņemt pilnas atlaidas. Saistībā ar šīsdienas svētkiem der atcerēties, ka brīvi izvēlētā dienā dievbijīgi apmeklējot vietu, kur esam tikuši kristīti, izdarot sakramentālo grēksūdzi, pieņemot svēto Komūniju, noskaitot Tēvs mūsu..., Es ticu..., lūgšanu Svētā tēva nodomā un atjaunojot Kristībā dotos solījumus, visa Ticības gada garumā varam saņemt šo īpašo dāvanu.
Pāvesta Benedikta XVI izsludinātais Ticības gads ir Baznīcas aicinājums mums pieaugt un nostiprināties ticībā, cerībā un mīlestībā, lai mēs kļūtu par patiesiem Jēzus Kristus lieciniekiem – kristiešiem nevis saskaņā ar metriku grāmatām, bet saskaņā ar savu kā privātās, tā arī publiskās dzīves liecību. Mieramtuvu.lv |
