Tādā situācijā neko nelīdzēs viltus cerība, ka gan jau būs labi, viss nokārtosies un varēs pa vecam uzdzīvot... Krīzē ir vajadzīgs vieds padoms, kas palīdzēs atrisināt problēmu, vai arī dzīvais Vārds, kas paskaidros, kas notiek – kāpēc notika tieši tā –, kā arī iedrošinās cerēt uz Dievu. Šādā situācijā cilvēks bieži pārdomā savas dzīves gājumu un nereti aptver, ka, pirms “ieskriet ar pieri sienā”, viņš patiesībā saņēma daudz brīdinājumu, ka ir nomaldījies savos uzskatos, ka ir izdarījis daudzas nepareizas un grēcīgas izvēles, sagādājot ciešanas sev un citiem. Šādos apstākļos cilvēks iemācās ieklausīties, atzīst kļūdas, caur ciešanām sirds kļūst gudra.
Tieši tādā situācijā mūs aizved pirmais lasījums no Nehemija grāmatas. Vēsture iemācīja izraēliešiem klausīties Dieva Vārdu. Atgriezušies no deportācijas un pārcietuši 50 sūros trimdas gadus (587.–538. gads pirms Kristus), viņi sāk atjaunot altāri, templi un valsti. Izraēlieši bija cietuši no nepaklausības Dievam, jo tieši tā garīgie līderi skaidroja tautas piedzīvoto nelaimi un kaunu, tauta tika izkaisīta, tāpēc ka ļaudis bija rīkojušies nekrietni pret Kungu, jo nebija pildījuši Viņa pavēles, likumus un tiesas (sal. Neh 1, 3-9).
Pirms trimdas pārtikušie un pašapmierinātie tautas vadoņi noraidīja praviešus un smējās par tiem, kā to, piemēram, izdarīja Amacija, ķēniņa svētnīcas pārzinis, padzīdams pravieti Amosu: “Tu, redzētāj, celies un bēdz, pravieto citur!” (Am 7, 12-13) Tāda attieksme nav sveša pārticības laikā. Par to var liecināt daudzi cilvēki, un tas nav nekas svešs arī mūsu valsts dzīvē. Pietiek pieminēt Dailes teātra izrādi “Finita la comedia”, kur klaji tiek izsmieta Baznīca pareizticīgo priestera tēlā, kurš attēlots kā žūpa un brunču mednieks. Man vienmēr paliek noslēpums, kāpēc ir apzināti jārada situācijas vai jāsaka vārdi, kas pazemo cilvēkus, aizskarot to, kas viņiem ir dārgs.
Taču izmisuma un krīzes situācijas maina attieksmi. Trimdas laikā izraēliešu garīgie līderi saprata, ka Dievs ir runājis caur praviešiem un ka tagad ir nepieciešams pierakstīt praviešu vārdus un apkopot tos grāmatās. Nelaimes un kauna pieredze iemācīja cilvēkiem klausīties. Krīzes laikā dzīvē pārstāj dominēt līdz tam vienīgā valdošā doma “kur dabūt naudu”, tā vietā rodas nepieciešamība dzirdēt Dieva Vārdu. Ne velti Nehemija grāmatas autors uzsver: “Un viņš lasīja no šīs grāmatas uz laukuma no agra rīta līdz dienas vidum.” Lai dvēsele atplauktu, Dieva Vārds ir jāklausās ilgi.
Protams, Bībele ir un paliek rakstītais Dieva Vārds, taču vienlaikus mums slāpst pēc tā, lai šis Vārds atskan mūsu vidū un mums šodien, lai paskaidro situāciju, kurā esam nonākuši, lai tas to izgaismo un ļauj redzēt tāpat, kā to redz Dievs, – dzīvais Vārds pabaro dvēseli, dod skaidrību un iedrošina.
Lielas ciešanas sagādā situācija, kad Baznīcā ilgstoši neatskan dzīvais Dieva Vārds, kad tas neatskan mūsu dzīvē. Tad mēs ilgojamies, lai mūsu laikus neskar Amosa brīdinājums: “Redzi, nāks dienas, saka Kungs, visvarenais Dievs, Es sūtīšu zemē badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt Kunga vārdus. Lai viņi skraidītu grīļodamies no vienas jūras līdz otrai, no ziemeļiem līdz austrumiem un meklētu pēc Kunga Vārda – un tomēr to neatrastu.”
Taču cits pravietojums mums paver citu perspektīvu: “Es izliešu Garu pār katru miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos.” (Jl 2, 28) Šis un citi Vecās Derības pravietojumi ir piepildījušies jaunajā laikmetā, kuru aizsāka Jēzus no Nācaretes: “Šie Raksti, kurus dzirdējāt, šodien ir piepildījušies.” Jēzus mums ir nodrošinājis pastāvīgu cerību, ka Dievs ir darbīgs, ka Viņš runā uz savu tautu un tās bērniem, un ka tagad ir žēlastības laiks. Unisonā ar Jēzu apkārtrakstā “Ticības durvis” pāvests Benedikts XVI mums saka – Ticības gads ir žēlastības gads. Lai šis žēlastības gads īstenotos arī pie mums, ir nepieciešams pasludināt, ka Dievs turpina darboties arī šodien, ka Viņš gaida, lai cilvēki Viņu ielūdz savā dzīvē, savās bezcerīgajās situācijās, lai Jēzus piedošana var aizsākt jaunu laikmetu ikviena cilvēka un ikvienas tautas dzīvē.
Kas jādara, lai šī vēsts sasniedz cilvēkus, lai mēs paši to sadzirdam un pieredzam arvien no jauna? Svētais Pāvils ir teicis, ka Svētais Gars arvien dod dāvanas un rosina uz kalpošanu, lai Baznīcā neiztrūkst, pirmkārt, apustuļi, otrkārt, pravieši, treškārt, mācītāji – tātad tie, kas kalpo ar dzīvo Vārdu, tie, kas vada un kas atklāj Dieva vēstījumu šim laikam. Mūsu Baznīcai ir šīs dāvanas! Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs bīskapu sinodes laikā Romā ir sacījis, ka, lai mūsdienu Baznīca labi izpildītu savu uzdevumu, tai ir nepieciešamas Svētā Gara harizmas: “Mēs novērtējam tās dāvanas, kas ir saistītas ar kristīgās dzīves racionālo dimensiju, bet pārāk viegli ignorējam citas Gara izpausmes. Svētais Pāvils apraksta arī tādas dāvanas kā dziedināšanas dāvana, spēks darīt brīnumus, pravietošanas dāvana, garu atpazīšanas dāvana. “Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā”, un “apustuļu zīmes” nesatricināmi izpaužas ar zīmēm, brīnumiem un vareniem darbiem.” Minētajās dāvanās meklējami milzīgi jaunās evaņģelizācijas resursi, jo Dieva spēks ir neizsmeļams. “Tādējādi no jauna tiek iedegta ticības liesma. Kad kāds redz dievišķo spēku savu acu priekšā, viņa ticība atdzīvojas.”
Mūsdienās it īpaši ir jālūdz žēlastība, lai kristiešos pilnā spēkā izvēršas pravietiskā dāvana, lai apzināmies, ka Dievs darbojas starp mums, un lai dzīvojam saskaņā ar Viņa gribu. Praktiski ikdienā šī dāvana darbojas vienkārši, bez skaļiem vārdiem. Tas notiek situācijās, kad mēs, pieredzējuši kārdinājumu posmu, neesam gļēvi padevušies kaislību spiedienam, bet lūgšanā, uzticot visu Dievam, esam guvuši jaunu žēlastību, – tad mums būs pravietiskie vārdi, kurus teikt tiem, kas atrodas līdzīgā situācijā. Tad mēs pratīsim iedrošināt citus ņemt rokās rožukroni vai atklāt svēto sadraudzības palīdzības prieku. Ja brīdī, kad esam zemu krituši grēkā, mēs nenoticēsim meliem, ka tāda, lūk, ir vājā cilvēka daba un ka visi grēko, bet gan stingri turēsimies pie ticības Dieva piedošanai un žēlsirdībai, tad mums būs spēcīgi pravietiskie vārdi tiem, kas grēko, un šie vārdi aicinās viņus uz atgriešanos pie žēlsirdīgā Dieva.
Ja piedzīvosim vēl citas situācijas, kad vairs nezināsim, ko iesākt, un kad dzīves ceļā sastapsim nepārvaramus šķēršļus, kad šķitīs, ka neapejams šķērskoks būtu nogāzies mūsu ceļā, vai arī būsim nonākuši strupceļā un šķitīs, ka neatliek nekas cits, kā skriet ar pieri sienā, tad atcerēsimies, ka mums ir Kunga krusts, kurš izgaismo ciešanas! Ja šo gaismu pieņemsim un tā konkrēti izgaismos šo mūsu dzīves situāciju, tad mūsu attieksme kļūs par pravietisku žestu cilvēkiem, kuri ir klātesoši mūsu dzīvē.
Tas notiek arī tad, kad visi kopā iesaistāmies cīņā pret mūsu laikmeta kārdinājumu. Ģimene ir vīrieša un sievietes savienība, kurā viņi kļūst par tēvu un māti, dzemdējot bērnus. Tas, kas kristiešiem ir pats par sevi saprotams, nav vairs saprotams vienai sabiedrības minoritātei, vēl precīzāk sakot, šīs minoritātes minoritārai daļai. Francijā novembrī notika manifestācija Ģimeni visiem, protestējot pret likumprojektu Laulību visiem, un tajā piedalījās vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku. Kāda ticīgo grupa izdarīja pravietisko žestu: manifestācijas laikā vīrieši bija ģērbti melnas krāsas drēbēs, savukārt sievietes – baltā krāsā, viņiem blakus bija bērni. Šis pravietiskais žests uzskatāmi izgaismoja, ka dzimumu atšķirība ir ģimenes pamatā.
Ja vēlamies, lai Svētā Gara dāvanas mūsu vidū neapsīkst, bet, gluži otrādi, – lai Dievs ar šo dāvanu starpniecību atklāj savu darbību, mums, kā saka svētais Pāvils, ir jārūpējas citam par citu, ir jāaug mīlestībā, kas atbrīvo no augstprātības un palīdz saprast, vai ejam pareizā virzienā un vai ejam kopā. Mīlestība ir visnepieciešamākā harizma mums un mūsu Baznīcai šodien. Mieramtuvu.lv
Foto: Freedigitalphotos.net/adamr |
