Taču pirmais Mises lasījums no Atkārtotā likuma grāmatas nav kāds aizvēsturisks rakstniecības piemineklis, ar ko 21. gs. lasītājs iepazīstas, lai novērtētu Tuvo Austrumu literāro mākslas darbu krāšņumu. Gluži otrādi, Svētie Raksti mums ir doti rokās tālab, lai Dieva Vārds mūs uzrunātu tieši un rosinoši. Reizēm pat šķiet – lai uzrunātu gandrīz vai par spīti svētrakstītāja daiļrunībai, kas īpaši Vecajā Derībā ar visām kolorītajām metaforām un hiperbolismiem pirmajā acu uzmetienā tekstu dara par dzeju vai mūziku, vai pat par deju, un lasītājam liek nopietni papūlēties, lai mēģinātu rast vārdu dziļāko nozīmi.
Atgriežoties pie sākumā formulētā jautājuma par 21. gs. cilvēku un tūkstošgadīgajiem Bībeles tekstiem, papūlēsimies arī mēs risināt mīklu, ko tad nozīmē apsolījums, ka Dievs mūs atveda uz šo vietu un atdeva mums šo ar pienu un medu pārplūstošo zemi (At 26, 9). Mūsu uzdevuma atslēga rodama svinamā liturģiskā laika kontekstā, proti, Lielā gavēņa pirmo dienu noskaņa pētījumu liek orientēt Vecās Derības mesiānisko pravietojumu virzienā, liek aiz rakstu rindiņām saskatīt Cietēja Kristus tēlu.
Protams, pirmām kārtām tekstā sastopamies ar tā vēsturisko segumu. Šo aspektu nedrīkst ignorēt. Izvēlētā tauta bija aicināta ar pateicības upuriem slavēt Dievu, kas viņus izveda no Ēģiptes verdzības nama ar spēcīgu roku un izstieptu elkoni (At 26, 8). Vēsturnieki, arheologi, paleogrāfijas speciālisti, visa veida senatnes pētnieki gadsimtiem ilgi aizrautīgi pārbauda, vai Bībeles teksts pietiekami precīzi ataino tālus pagātnes notikumus, un pagaidām nav vienojušies par citiem kā vien pozitīviem secinājumiem: jā, Bībele vēsturisko ainu ataino pietiekami precīzi, pat tik ļoti, ka pietiks pētnieciskā darba arī vēl nākamajām arheologu paaudzēm, kas gribēs katru Bībeles notikumu ilustrēt ar kādu grafiti uz Jeruzalemes mūra vai spiedogu uz ķieģeļa.
Taču 21. gs. cilvēks ar pašcieņu atgādinās, ka arī ķīniešu annāles vai japāņu hronikas ir pietiekami objektīvi vēstures pirmavoti, kam piemīt zināms sakrāls svaidījums. Taču objektivitātes un svētsvinīga plūduma dēļ vien tos nav jāklausās katru svētdienu baznīcā! Lai būtu par labu kristieti, nebūt nav obligāti jāiegūst daži akadēmiski grādi Baznīcas vēsturē, kaut gan gluži iespējams, ka šo rindiņu autora studenti no Latvijas Universitātes vai Garīgā semināra vismaz sesijas laikā savam pasniedzējam piedēvē šādu prasīgu pārliecību.
Bībele būtu interesants, bet tikai viens no daudziem vēsturiskās izziņas avotiem, ja mēs aprobežotos tikai ar minēto vēsturiskā līmeņa izpēti. Taču Bībele ir kas daudz, daudz vairāk nekā viens no pirmavotiem, Bībeles teksts ir saziņas līdzeklis ar dzīvo Dievu, konkrētāk – ar Kristu, ar Iemiesoto Dieva Vārdu. Savukārt Kristus mūs uzrunā katrā svētdienā, katrā dievkalpojumā, katrā svētcerē un garīgu pārdomu stundā, katrreiz atbilstoši mūsu pestīšanai aktuālajai situācijai.
Ja lasījums par Apsolīto zemi tiek lasīts pirmajā Gavēņa svētdienā, tad Kristus sagaida, ka Dieva apsolījumi mūs iedvesmos doties Viņam līdzi Gavēņa laika pārbaudījumos un cīniņos. Kas Kristus draugam Apsolītā zeme ir šodien un šobrīd? Pirmo gadsimtu Baznīcas tēvi mums piedāvā ģeniālu atbildi – Apsolītā zeme ir kristieša sirds! Kristieša sirds, kas ir auglīga un bagāta Dieva mīlestībā tāpat kā Atkārtotā likuma grāmatā tēlaini uzburtā glezna ar šo ar pienu un medu pārplūstošo zemi. Kurš gan no mums, draugi, nevēlētos šādu bagātu sirdi? Tā būtu laimīga sirds, tā būtu svētlaimīga un svētīga sirds, tā būtu sirds, kas drosmīgi pukst vienā taktī ar mīlestības pilno Jēzus Sirdi, tā būtu sirds, kas ir pateicīga būt kopā ar savu Kungu kā šeit, tā mūžībā.
Taču tālākās Svēto Rakstu grāmatas liecina, ka Dieva kalpa Mozus Atkārtotā likuma grāmatā fiksētie pēdējie ceļavārdi savai tautai ne vienmēr atrada dzirdīgas ausis. Pašapmierināta un nepateicīga sirds nespēja novērtēt Apsolītās zemes labumu godprātīgai lietošanai minētos nosacījumus, atvēlēt Kungam katrus pirmos sava darba un sava laika augļus. Rezultātā apkārtējās tautas sacēlās pret šiem ienācējiem Kanaānas zemē, pret sīriešu klejotāja pēctečiem (sal. At 26, 5), un par politisko situāciju pēdējos pāris tūkstošos gadu vēsturniekiem nav nekā daudz cita, ko rakstīt, kā vien – karš, asinsizliešana, vajāšanas, bailes un naids.
Bet vai šo izpostīšanas risku nevar piedzīvot arī tā Apsolītā zeme, ko šajā Gavēņa laikā katrs no mums vēlamies saudzēt un glabāt kā Dieva viskrāšņāko dārzu un rotu, Viņa acuraugu un iemīļoto zemi, proti, mūsu sirds? Vai tā tiešām ir tik ļoti Dieva un tuvākā mīlestības pārpilna, ka skaudīgajam kaimiņam, asīrietim, babilonietim vai filistietim, nav kur ar savu šķēpu iemest? Pār Vecās Derības vēsturisko Apsolīto zemi ienaidnieku šķēpi lija kā lietus, arī šodien turpina asiņot dažādi Bībeles vēstī uzskaitītie Tuvo Austrumu novadi, tikai tērauda šķēpu vietā stājušies ložmetēji un raķetes. Kas tad var nodrošināt aizsardzību tik trauslai realitātei kā kristieša sirds?
Pirmām kārtām visa kristīgā tradīcija optimistiski apliecina – lai cik čakli savas naida bultas mūsu virzienā raidītu ienaidnieks, sirds dziļumos paliksim šo bultu neievainoti, kamēr tās nepacelsim un neņemsim savās rokās, varbūt lai parotaļātos vai arī lai tās iekļautu savā arsenālā. Lielāku kļūdu nevarētu iedomāties! Naida bulta ir nekrietnās domas, kas reizēm gluži negaidīti piesakās mūsu prātā un fantāzijā. Ja mēģināsim tās piesavināties, lai šo svešo arsenālu liktu lietā, tad mums izies kā Trojas iedzīvotājiem ar vispazīstamāko maldu trofeju karu vēsturē – Trojas zirgu. Konkrētāk – kamēr visdažādākās domas un fantāzijas lido mums pāri, nespējot piezemēties mērķī, tikmēr nav ko raizēties, jo neesam pieļāvuši grēku, ienaidnieks nevalda pār mums. Ja pavirša Mateja evaņģēlija panta ekseģēze par to, ka ļaunums nāk no sirds, nevis no ārienes (Mt 15, 19), vedina izdarīt secinājumus, ka iedzimtā grēka ievainotais cilvēks ir neglābjami samaitāts, tad Tradīcijā nostiprināta Bībeles teksta rūpīga kontekstuālā analīze palīdzēs saprast, ka personisks grēks būs noticis tikai tad, ja šīm rosmēm būsim devuši brīvu piekrišanu. Vislielākā muļķība ir gļēvi atļaut sev iestāstīt, ka grēcīgums ir mūsu patiesā daba, ka sevi ir jāidentificē (vai tādā gadījumā – jāinficē) ar katru pirmo prātā ienākušo domu.
Svētie Raksti mierina – nav jābīstas! Taisnība, palikt nomodā un pārbaudīt, ko pieņemt, ko atraidīt, ir vesela garīgā cīņa. Visa Vecā Derība, kas ir pārpilna ar kauju aprakstiem, liecina – uzvar tas, kam sabiedrotais ir Debespulku Kungs. To pašu attiecinām uz indivīda dzīvi. Taisnīgais Ījabs nopūšas, ka visa cilvēka dzīve virs zemes ir sīksts cīniņš (Īj 7, 1). Vecais E. Glika tulkojums, iedvesmojoties no Septuagintas, izteicās vēl tiešāk – dzīve ir karš, turklāt no vēsturiskā un tekstuālā konteksta skaidrs, ka ne jau par sadursmēm ar nomadu klejotājiem runāja Ījabs.
Taču pati labākā ziņa, uzsākot Lielo gavēni, ir šī – mēs neesam vieni šajā cīniņā! Šīsdienas Evaņģēlija stāsts par Jēzus trīskāršo uzvaru pār sātana kārdinājumiem pirmām kārtām mums apliecina ne jau to, ka uzbrukumi mūsu Apsolītajai zemei, mūsu sirdij, ir praktiski neizbēgami, bet gan to, ka šos uzbrukumus ir iespējams uzveikt, ka Jēzū ienaidnieks jau ir uzvarēts un ka, pastāvīgi paliekot sakramentālā vienotībā ar Jēzu, atliek tikai likt lietā to pašu cīņas taktiku, ko izmantoja Jēzus.
Kārdinātājs var lietot viltīgus paņēmienus, viņš var svaidīties ar Svēto Rakstu citātiem, kas izrauti no konteksta, lai piemuļķotu kristieša sirdi. Viņš gribētu likt tai uzpūsties pašapziņā par savu neuzvaramību (“Lec lejā, eņģeļi tevi nesīs uz rokām!” čukst kārdinātājs (sal. Lk 4, 10-11)) vai arī likt sarauties bezcerībā (“Visa šīs pasaules vara un godība ir nodota man, un es to dodu, kam gribu,” – tātad tev nav jēgas strādāt, lai celtu labāku un taisnīgāku pasauli (sal. Lk 4, 6)), tā mūsu labos nodomus gribētu izjaukt Apsūdzētājs. Bet kristietis Lielā gavēņa laikā nāk uz baznīcu un klausās Baznīcas tradīcijā sakņoto optimistisko Rakstu skaidrošanu, un tāpēc prot atvairīt viltus mācītāju manipulācijas. Kristietis Gavēņa laikā biežāk izvērtē, kādas rosmes apdzīvo mūsu sirdi, un pie pirmās izdevības steidzas uz biktskrēslu, lai kaldinātu arvien izturīgākas bruņas pret ienaidnieka uzbrukumiem. Gandarīšanā, labajos darbos un tuvākmīlestības vingrinājumos kristietis pienes Kungam pateicības upurus par Viņa svētību un pretī saņem dubultu prieku un drosmi strādāt tālāk.
Un, ja tā, vai kristieša sirds nav visvērtīgākā Apsolītā zeme katram no mums, kā mēs to varam lasīt šīsdienas pirmajā lasījumā? Un tāpēc šajās četrdesmit Lielā gavēņa dienās ar žēlastības palīdzību parūpēsimies izdarīt visu, lai mūsu sirdī kā ar pienu un medu pārplūstošā zemē augtu un nestu ražu krāšņi Dieva mīlestības augļi. Mieramtuvu.lv |
