Tā kā pirmā tikšanās reize notika tieši lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību, tad Euharistijas noslēpums tika aplūkots tieši no šīs vienotības perspektīvas kā vienotības noslēpums un sakraments: “Tā kā maize ir viena, tad arī mēs, daudzie, esam viena miesa, jo mēs visi dalāmies vienā maizē” (1 Kor 10, 16). Kopā ar māsām šīs rekolekcijas vadīja un to iesākumā Sv. Misi svinēja priesteris Andris Kravalis, kurš visus aicināja apzināties Euharistiju kā svētkus – prieka un pateicības svētkus – un sevi kā svētku cilvēkus, jo kristieši ir prieka un cerības cilvēki. Visiem tika atgādināts arī tas, cik svarīga ir lūgšana. Tā ir vislielākā un svarīgākā kalpošana. „Lūgšana ir mīlestības saruna, un cilvēks ir skaists un brīvs, kad viņš mīl.” Atsaucoties uz pāvesta apustulisko vēstuli Euharistijas gadam, priesteris Andris visus aicināja uzlūkot Euharistiju arī kā „miera un vienotības skolu”, kas arī mūs kā kristiešus mudina būt par dialoga un komūnijas cilvēkiem, kas ir miera un saskaņas nesēji šajā pasaulē (sal. Mane nobiscum Domine 27). Sprediķī, komentējot līdzību par kalpiem, kuriem saimnieks ir uzticējis talentus (sal. Mt 25, 14-30), varēja skaidrāk apzināties arī katra cilvēka atbildību vienotības celšanā un veicināšanā. Mums karam ir dotas savas dāvanas un talenti, kuri mums uzticīgi jāizmanto. Euharistija, kurā Kristus mums sevi dāvā, pavisam reāli nākot pie mums, lai mājotu mūsu sirdīs, arī mūs aicina un uzliek pienākumu būt par Kristoforiem (Gr. phoros à ‘pherein’ = nest ) – Kristus nesējiem pasaulē. Arī māsas Ginta un Inese bija sagatavojušas interesantu materiālu par dažādiem vienotības veidiem, par kuriem varam lasīt Katoliskās Baznīcas Katehismā: vienotības starp Dievu un cilvēku, kas realizējas Euharistijā; gara un miesas vienotība cilvēkā; dievišķās un cilvēciskās dabas vienotība Kristū; vienotības Vissvētākajā Trīsvienībā; Jaunavas Marijas vienotība ar Kristu; kristiešu vienotība; un vīrieša un sievietes vienotība. Tā kā vienotību vajadzīgs arī praktiski izdzīvot, tad teorija tika apvienota ar praktiskām nodarbībām, kuras palīdzēja dziļāk izprast gan mūsu savstarpējo šķelšanos, kuras pamatā ir mīlestības trūkums un neuzticība Kristum, gan arī kopīgos centienus celt Baznīcu, katram mēģinot atbildēt uz jautājumu: „Ko es varu dot Baznīcas celšanai?” Rīgas Garīgā Semināra 1. kursa audzēkņi izcēlās kā īpaši labi „celtnieki”. Protams, neizpalika arī Agape, kuras laikā bija iespēja gan remdēt izsalkumu, gan arī savstarpēji iepazīties, bez kā vienotība nav sasniedzama. Rekolekcijas noslēdza Vissvētākā Sakramenta adorācija klostera kapelā. Pateicoties māsām un priesterim Andrim par svētīgo rekolekciju dienu un vēlreiz atgādinot par mājas darbu – līdz nākamai reizei izlasīt Lūkas 24 un Jāņa 17 – rekolekciju dalībnieki šķīrās, lai, ņemot līdzi draugus, atkal tiktos 19. februārī, kad tiks dziļāk pārdomāta pāvesta vēstule Mane nobiscum Domine, ko viņš uzrakstījis bīskapiem, garīdzniekiem un visiem ticīgajiem Euharistijas gada iesākumā. Informāciju sagatavoja LRKB Informācijas centrs | 
