Kā mēs šodien uztveram ziņu par Kristus augšāmcelšanos? Ko mums personīgi dod ticība tam, ka Jēzus ir piecēlies no mirušajiem? Varbūt esam jau pieraduši pie šī notikuma, par kuru dzirdam kopš bērnības? Varbūt vārdi Kristus augšāmcēlies! ir zaudējuši spēku, kļūstot par vienkāršu sasveicināšanos Lieldienu svētkos? Varbūt šie vārdi tikai uzmudina skaistas atmiņas par Lieldienu tradīcijām ģimenē?
Bez šaubām, gatavošanās Lieldienām un Lielās nedēļas notikumu apcere atmodina mūsu dvēselē arī ticības un mīlestības jūtas. Bet cik lielā mērā šī doma, ka Kristus ir augšāmcēlies, iespaido mūsu dzīvi?
Pirmkristiešiem Kristus augšāmcelšanās nebija tikai viņu ticības apliecināšanas formula, kas tiek atkārtota, bieži vien nepiedomājot par šo vārdu nozīmi. Viņiem Kristus augšāmcelšanās bija notikums, no kura atkarīga visa viņu turpmākā dzīves jēga. “Ja Kristus nav augšāmcēlies, velta ir jūsu ticība, jūs vēl dzīvojat grēkos un esat nelaimīgākie no cilvēkiem,” rakstīja apustulis Pāvils kristiešiem Korintā.
Kristus piecelšanās no mirušajiem bija kā saule, kas uzlecot izgaismo visu pasaules tumsu. Ziņa par to, ka Jēzus ir dzīvs, deva kristiešu dzīvei jaunu jēgu. Viss, ko viņi iepriekš dzirdēja un ko lasīja Svētajos Rakstos, ieguva skaidru izpratni un pamatojumu.
Jēzus apustuļiem un tuvākajiem sekotājiem viņu Kunga augšāmcelšanās saistījās ar pārsteigumu, pat ar sākotnēju neticību un arī ar lielu prieku. Šī atkalredzēšanās ar dzīvo Jēzu piepildīja viņu dzīvi ar jaunu spēku. Gan apustulis Pēteris, gan Jānis un Toms pēc satikšanās ar dzīvo Jēzu liecinās ar stipru ticības pārliecību par Kristus augšāmcelšanos.
Baznīcas liturģijā Kristus augšāmcelšanās notikuma svinēšana ieņēma pirmo un centrālo vietu. Sākumā Lieldienas bija vienīgie kristietības svētki. Tikai vēlāk Baznīca bagātināja savu liturģiju ar citiem svētkiem, kas visi tika centrēti ap šo Lieldienu notikumu.
Bet kā mums atklāt patiesību par Kristus augšāmcelšanos? Ja Kristus ir dzīvs, ja Viņš turpina dzīvot mūsu vidū Baznīcā, Svētajos Rakstos, sakramentos, lūgšanā, tad arī mums ir iespējams Viņu satikt.
Šī patiesība, ka Jēzus ir dzīvs, var ienākt mūsu apziņā tikpat pēkšņi un negaidīti, kā Viņš iegāja pie mācekļiem caur aizslēgtām durvīm. Dieva dzīvā klātbūtne ir skaidrāk nojaušama arī tajos brīžos, kad saskaramies ar šīs pasaules grēka ietekmi, kas dažādos veidos mūs ievaino, kad esam noguruši no grēkiem, kuros dzīvojam, un kad ilgojamies pēc sirds miera. Tad Dieva žēlsirdība liek sevi manīt.
Pāvests Jānis Pāvils II 2000. gada žēlsirdības svētdienā teica: “Ko mums atnesīs gadi, kas paveras mūsu priekšā? Kāda būs cilvēka nākotne uz zemes? Mēs to nezinām. Bet tas ir droši, ka blakus jaunai izaugsmei diemžēl netrūks arī sāpīgas pieredzes. Taču Dieva žēlsirdības gaisma izgaismos šī jaunā gadu tūkstoša cilvēku dzīves ceļu.”
Šajos pāvesta vārdos nešaubīgi izskan Svētā tēva ticība un paļāvība Evaņģēlijam. Pāvests ir svētā Pētera pēctecis, bet Pēterim Kristus bija teicis: “Tu esi klints, uz kuras Es uzcelšu savu baznīcu, un elles spēki to neuzvarēs.” Uzticība Evaņģēlijam ļauj pāvestam būt drošam ceļa rādītājam šajos laikos, kad cilvēkos mostas šaubas par Dieva klātbūtni pasaulē, kurā valda tik daudz netaisnības un ciešanu.
“Kā toreiz, apustuļu laikos, tā arī šodien cilvēcei ir nepieciešams uzņemt savā ikdienā Kristu, kurš ir augšāmcēlies,” saka pāvests. Kristu, kurš rāda savas brūces un saka: “Miers jums!” To teikdams, Kristus dod mācekļiem Svētā Gara spēku. Ir svarīgi, lai Kristus Gars sasniedz un pārņem cilvēku sirdis. Jo, kā saka Jānis Pāvils II, “tas ir Svētais Gars, kas dziedē siržu brūces, nojaukdams barjeras, kuras mūs attālina no Dieva un sašķeļ savā starpā”. Tas ir Svētais Gars, kas atjauno prieku mīlēt Dievu un savstarpējo vienotību. Lai mēs spētu to piedzīvot, ir svarīgi, lai mēs uztvertu nopietni to visu, ko Dievs mums saka savā Evaņģēlijā. Mēs nedrīkstam censties to piemērot savai ērtībai.
“Svētīgi tie, kam ir skaidra sirds, kas tagad raud un cieš manu vārdu dēļ,” saka Jēzus. Varbūt cieš par to, ka Jēzus vārdi netiek ņemti vērā ģimenē, varbūt tajos neieklausās tuvākie, ar kuriem kopā dzīvojam un par kuriem gādājam. Mēs katrs no savas pieredzes zinām, cik grūti ir mīlēt pastāvīgi, cik grūti aizvien būt otra cilvēka rīcībā un neatgādināt otra pieļautās pagātnes vājības un kļūdas. “Šī mīlestība ir iemantojama. Taču tā ir apgūstama tikai Dieva skolā, Viņa mīlestības siltumā,” turpina pāvests Jānis Pāvils II. Iemācoties uzlūkot Viņu pašu Vissvētākajā Sakramentā, mēs kļūstam spējīgi uzlūkot savus līdzcilvēkus ar jaunām acīm. Svētā Gara stiprināti, mēs kļūstam spējīgi vairāk paciest un piedot. “Tas viss ir žēlsirdība,” saka pāvests.
Māsa Faustīne savā dienasgrāmatā raksta: “Es piedzīvoju neizsakāmas sāpes, kad redzu savu līdzcilvēku ciešanas. Visas viņu ciešanas sasniedz manu sirdi. Es nesu savā sirdī viņu uztraukumu un šausmas, kas arī mani fiziski iespaido. Es gribētu, lai visas šīs sāpes nāk pār mani, lai es tādējādi varētu atvieglināt savu tuvāko.” Lūk, līdz kādai nesavtības pakāpei Dievs spēj vest cilvēka sirdi – lai tā vēlētos dalīties ar savu tuvāko pat viņa ciešanās.
Dievs ir žēlsirdīgs. Ja cilvēks ir pastāvīgā ticības un mīlestības kontaktā ar Dievu, arī viņš nespēj dzīvot citādi, jo Dieva mīlestība viņu uz to mudina. Lai šī Dieva žēlsirdības svētdiena mums ļauj labāk apzināties ticības dāvanas žēlastību, kas mums ir stipri jāsargā. “Tu ieticēji tādēļ, ka mani redzēji. Svētīgi tie, kas neredzēja, bet ticēja,” Jēzus teica savam māceklim Tomam. Nepazaudēsim ticības dedzību ar nolaidīgu dzīvi, regulāri nesaņemot sakramentus un bez ikdienas lūgšanas. Nebaidīsimies nākt pie Jēzus uz dievnamu un ik svētdienas pieņemt Viņu savā sirdī. Viņš ir šeit tieši tāpēc, lai vienotos ar mums.
Lai Jēzus, kuru pieņemsim, var dzīvot mūsos, lai Viņš mūs dara par žēlsirdības lieciniekiem mūsu ģimenēs. Būsim žēlsirdīgi, redzot citu vajadzības. Lūgsim Dieva gudrību un spēku, lai mēs varētu viņiem konkrēti palīdzēt. Lai, redzot mūsu pārveidoto dzīvi, mūsu tuvinieki un draugi vēlētos iepazīt un iemīlēt Dievu, kurš ir ikviena cilvēka laimīgas dzīves sākums un piepildījums. Mieramtuvu.lv |
