Mēs ticības apliecībā sakām: “Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Atdzīvinātāju (Dzīvinātāju), kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu tiek līdzīgi pielūgts un slavēts, kas ir runājis caur praviešiem.” Pravietis Joēls, Dieva iedvesmots, raksta: “Es izliešu savu Garu pār ikvienu miesu.” Tā Dievs dod savai tautai glābšanas cerību, gaidot jauno un mūžīgo derību visai cilvēcei – derību, kas tiks ierakstīta sirdīs (sal. Jer 31, 31-34). Jaunā derība, ko Dievs noslēdz ar cilvēci, ir tiešā veidā saistīta ar Svētā Gara dāvanu. Tieši ar Kristus starpniecību tiek atklāta un noslēgta Jaunā Mīlestības derība, kas atjauno un pārveido cilvēku nocietinātās sirdis. Mīlestības Gars, Svētais Gars tiek ieliets to cilvēku sirdī, kuri Kristībā pieņem Kristu. Lai izprastu kristietību, ir jāsaprot Svētā Gara loma gan mūsu, gan Baznīcas dzīvē.
Pateicoties kristīgajai Atklāsmei, mēs zinām, ka Dievs ir mīlestība (1 Jņ 4, 8.16) un ka mīlestība ir ielieta mūsu sirdī ar Svēto Garu, kas mums ir dots, (Rom 5, 5). Taču vai mēs izprotam šo vārdu nozīmi?
Ar tiem iesākas Dieva mīlestības revolūcija pasaulē. Šī mīlestība ir jaunās dzīves Kristū pamats, pateicoties Svētā Gara spēkam (Apd 1, 8). Un jauno dzīvi raksturo Svētā Gara augļi, kas ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labvēlība, uzticība, lēnprātība, savaldība (Gal 5, 22-23). Jaunais pāvests Francisks ne jau par velti atgādināja, ka Dieva atklāsmes centrā ir žēlsirdība, mīlestība. Un pāvests norādīja uz tās svarīgumu, savā pirmajā Angelus lūgšanā sakot: “Mazliet žēlsirdības pārmaina pasauli – tā vairs nav tik auksta un kļūst taisnīgāka.”
Svētais Bazīlijs Lielais mums atgādina, ka “vienotība ar Svēto Garu dara cilvēku garīgu, to aizved atpakaļ Paradīzē, to aizved uz Debesu valstību, padarot to par Dieva pieņemto bērnu, kuram ļauj sevi, Dievu, paļāvībā saukt par Tēvu un ļauj būt līdzdalīgam Kristus žēlastībā, saukt sevi par gaismas bērnu un piedalīties mūžīgajā godībā”. Taču vai mēs patiešām izprotam to, ka Svētais Gars veido jauno garīgo cilvēku, jauno mīlestības pasauli un ka Baznīca ir šīs jaunās pasaules sirds, kas ir aicināta rādīt ceļu visai cilvēcei? “Kristietībai un tātad Baznīcai,” pirms konklāva teica nākamais pāvests Francisks, “jābūt žēlsirdīgai un prieka nesējai.”
Ir vairāk jāapdomā Baznīcas būtība, lai saprastu tās misijas pamatu un tās jēgu. Baznīca ir Kristus Miesa un Svētā Gara templis, kā to apliecina Irenejs no Lionas, – “jo tur, kur ir Baznīca, ir Dieva Gars; un tur, kur ir Dieva Gars, ir Baznīca un visa žēlastība”. Mums nav jāapstājas pie redzamās Baznīcas – ir arī Debesu Baznīca. Neapstāsimies pie Baznīcas locekļu kļūdām, lai nošķirtos no tās. Baznīcā arī tās sākumā ap Kristu bija gan Jūdass, gan arī Marija un Jānis. Neapmētāsim Baznīcu ar akmeņiem. Mīlēsim to! Atcerēsimies, ka Baznīca ir viena, jo tai ir viena dvēsele, kā to uzsvēra Vatikāna II koncils: “Svētais Gars, kurš mājo ticīgajos un kurš piepilda un pārvalda visu Baznīcu, īsteno šo ticīgo apbrīnojami dziļo vienotību un tik cieši visus saista Kristū, ka Viņš ir Baznīcas vienības Pamats.”
Diemžēl mēs apzināmies, ka Kristus Miesa – Baznīca – ir sašķelta un ka vienotības brūces ir saistītas ar cilvēku grēku, kā par to runāja jau Origēns 3. gadsimtā: “Kur ir grēks, tur ir sadrumstalotība, tur ir shizma, tur ir herēze un konflikts; taču tur, kur ir tikumība, ir arī vienotība, kuras rezultātā visi ticīgie bija viena miesa un viena dvēsele.”
Ja mēs būsim godīgi paši pret sevi un izmeklēsim savu sirdsapziņu sevis un Dieva priekšā, tad mums būs jāatzīstas, ka mēs katrs reizēm šķeļam vienotību savā ģimenē, draudzē, Baznīcā. Un kādas tam ir sekas? Neauglība mums uzticētajā misijas darbā. Un tas tikai tāpēc, ka esam sava es pārņemti, domājam tikai par sevi, meklējam savas intereses, jūtamies citu apvainoti, nespējam piedot, aprunājam cits citu un apskaužam, tā ceļot mūrus savā starpā. Pāvests Francisks to labi uzsvēra, savā pirmajā Misē, kas tika svinēta Svētā Pētera laukumā, sakot: “Atcerēsimies, ka naids, skaudība un augstprātība piesārņo dzīvi.”
Tikai tur, kur valda Dieva mīlestības Gars, valda prieks, savstarpēja izpratne, iecietīgums, pacietība un dialogs. Tad mēs spējam saprasties un runāt Dieva mīlestības valodā, kā tas bija Vasarsvētku dienā, kad visi, runājot dažnedažādās valodās, saprata cits citu.
Mēs nevaram paši sevi izlabot, tā ir ilūzija. Tāpēc nekas nemainās. Tikai Dieva Gars spēj dziedināt mūsu ievainojumus un aizvainojumus. Pazīstamajā lūgšanā Veni Creator Spiritus (Nāc, Svētais Gars, Dievs Radītāj) mēs lūdzam: “Tu, žēlastību Dāvātāj, nāc, mājo mūsu dvēselē, lai Tavi bērni būtu mēs!” Un vēl: “Ar septiņveida dāvanām .. Tu savus ļaudis stiprini un Dievu slavēt aicini. No Tevis gaismu gribam lūgt un Tavā mīlestībā būt. .. Pret ļauno cīņā stiprini un savu mieru dāvini!” Dieva miers ir dāvana, kas ir jālūdz, un izlīgšana nav iespējama bez Dieva palīdzības. Ir nepieciešamas Gara septiņveida dāvanas: gudrība, saprātība, padoms, spēks, zināšanas un dievbijība. Tāpat pirmsevaņģēlija dziedājuma sekvencē mēs lasām un lūdzam Svēto Garu: “Kungs, bez Tavas svētības nav nekādas cerības mums no grēka piecelties. Tikai Tu spēj cilvēkam, smagā grēkā kritušam, skaidru darīt dvēseli.”
Patiešām, Svētais Gars ir dvēseles Dzīvinātājs, kas ar savu spožumu piepilda sirds dziļumus un mūs stiprina, nogurumā spirdzina un bēdu laikā mierina! Cik reižu mēs to neesam piedzīvojuši pēc Komūnijas vai Grēksūdzes sakramenta, vai pēc patiesas lūgšanas!
Svētīgā Elizabete no Trīsvienības, vēršoties pie Svētās Trīsvienības, lūdz, lai Mīlestības Gars kā degoša uguns pārņem viņas dvēseli, lai tajā iemiesojas Dieva Vārds, tai atklājot savu noslēpumu. Apzināsimies to, ko Dievs ir darījis mūsu labā, un kļūsim par Viņa godības atspulgu pasaulē, par Viņa vārdu un Viņa vēsti (sk. 2 Kor 11, 28), pateicoties Svētajam Garam. Mieramtuvu.lv
Foto: Notlukewarm.blogspot.com |
