Šīsdienas 2. lasījumā redzam, ka galatieši bija pieņēmuši Evaņģēlija Labo Vēsti, bet pēc tam no tās novērsušies. Šķiet, ka viņi paši to īsti neapzinājās, un tāpēc apustulis Pāvils viņiem skaidro.
Kā mēs varam būt pārliecināti, ka esam uz pareizā ceļa, ka esam pareizi Evaņģēliju pieņēmuši? Tas tā ir, ja ir labi augļi. Ja dārzā visu pareizi sastādām, tad arī ienākas labi augļi. Ja mēs esam pareizi Evaņģēliju pieņēmuši, tad kā augļi mūsu sirdī nāk atjaunotne, vairojas prieks un miers, esam izturīgāki un pacietīgāki grūtībās, grēki mūsos tiek atmaskoti, mēs piedzīvojam piedošanu un spējam piedot citiem. Mūsos ir aicinājums kalpot citiem. Un visa tā centrā ir Dievs.
Bet – ja tā nav?... Nav runa par konfesijām, bet par to, vai es, tu, mēs pilnīgi pieņemam Evaņģēliju... Viena no slimībām ir materiālisms. Par to lika padomāt šī gada 25. marta pasākums, kad tika pieminēti 1949. gada deportāciju un komunistiskā genocīda upuri. Toreiz Latvijā represijas īstenoja komunisti – materiālisti, lai iesakņotu savas idejas Latvijā. Viņi šāva, viņi izveda. Kas tagad notiek Latvijā? Paši “šaujam”. Joprojām mūsu valstī katru gadu legālajos abortos bojā iet vairāk nekā 10 tūkstoši nedzimušu bērnu (mums tagad vajadzētu būt 3 miljoniem). Izvest nevajag – cilvēki paši izbrauc, materiālu interešu vadīti.
Lai saprastu, kādai vēstij es klausu un kam es ticu, ir jāuzlūko sava dzīve.
No kā es gaidu savu laimi? Kas mani patiešām darīs laimīgu? Dievs? Grēku piedošana? Vienotība ar Dieva Garu? Vai arī būšu laimīgs tad, kad būšu vesels? Materiāli nodrošināts? Kad būšu kopā ar to cilvēku, ar kuru vēlos būt. Kad būs tā, kā es gribu.
Kam ir veltīts mans labākais, lielākais, svarīgākais laiks, pūles, domas un darbs? Vai es cenšos nepievilt citus? Rūpējos, lai citi par mani slikti nedomātu? Vai arī šis laiks ir veltīts lūgšanai? Pārdomām, kā tuvoties Dievam? Vai es pūlos, strādāju, cīnos Dieva dēļ? Vai ticu, ka Viņš par mani parūpēsies? Var būt labi nodomi, bet, ja Dievs nav pirmajā vietā, tad...
Ticība ir izšķiršanās – lēmums, kam ticēt, no kā gaidīt, uz ko cerēt, kam paklausīt un kam pakļauties.
Kāpēc Jēzu Kristu nepieņēma, bet piekala krustā? Varbūt tāpēc, ka tas, ko Viņš teica, nebija patīkami. Tas pieprasīja atstāt materiālistisko dzīvi, kuru pats vari kontrolēt un kurā pats vari būt valdnieks, un dzīvot garīgu dzīvi – uzticēties Dievam nevis vārdos, bet ar visu savu dzīvi. Arī attiecībā uz materiālo nodrošinājumu.
Lūkasa evaņģēlijā (7, 8) virsnieks apliecina, ka ir “varai pakļauts cilvēks”. Kādai varai tu esi pakļauts? Nemāni sevi! Ja neesi pakļauts Dievam... Lietas nav labas vai sliktas pašas par sevi, bet gan atkarībā no tā, vai tās mūs tuvina Dievam, vai arī no Viņa attālina. Mieramtuvu.lv |
