Tiešām, viņu dzīves bija ļoti atšķirīgas, bet viņi abi satikās ar kādu Personu, kas pilnībā viņus pārmainīja un virzīja pie sevis. Gan svētais Pēteris, gan svētais Pāvils satikās ar dzīvo Jēzu, un kopš tā brīža viņu dzīve vairs nebija tāda kā pirms tam.
Svētais Pēteris bija parasts cilvēks, bez augstākās izglītības, precēts, tāds, kas ikdienā smagi strādā, lai pelnītu iztiku sev un saviem tuviniekiem. Viņam bija savs raksturs, bet arī atvērta sirds. Varam teikt, ka viņš piedzīvoja divas konversijas – divas atgriešanās. Pirmo reizi, kad Jēzus viņu aicināja sekot un Pēteris nolēma atstāt visu un kļūt par Kunga mācekli. Otro reizi – viņa skolas laikā, kad Jēzus palēnām un pamazām mainīja viņa raksturu, uzskatus par Mesiju un viņa dzīvesveidu un mācīja viņu par citām vērtībām. Daudz ir tā, ko Pēteris ir iemācījies Jēzus skolā, – lūgties, kad Jēzus aicināja apustuļus, lai tie būtu ar Viņu (Mk 3, 14); piedot – septiņdesmit reiz septiņas reizes (Mt 18, 22); ticēt – aicinādams viņu iet pa jūras virsmu, Kungs teica: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” (Mt 14, 31); ciešanu nozīmi – kad Jēzus pārmeta Pēterim, ka viņš domā tikai kā cilvēks, un sacīja: “Atkāpies no manis, sātan, tu man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā to, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” (Mt 16, 23) Tāpat Pēteris mācījās pazemību – Jēzus mazgāja kājas vispirms viņam (Jņ 13, 8); Dieva žēlsirdību – kad Jēzus viņam piedeva grēkus un trīs reizes jautāja: “Vai tu mani mīli?” (sal. Jņ 21, 15-17) Un pēc tam Kungs viņu iecēla par savu pēcteci (Jņ 21, 16). Pēteris kļuva par klinti, uz kuras Kristus pats ceļ savu Baznīcu. Un ar savu ticību stiprināja savus brāļus līdz pat asins izliešanai pie krusta, kā viņa Mācītājs.
Svētā Pāvila dzīves ceļš bija citādāks. Pāvils bija teoloģiski izglītots pie slavenā rabbi Gamaliēla, kurš tajā laikā tika uzskatīts par vienu no lielākajām jūdu autoritātēm. Pāvils bija dedzīgs un domāja, ka, vajājot pirmos Jēzus sekotājus, kalpo Dievam. Viņš nicināja sākotnējo Baznīcu līdz tam žēlastības brīdim, kad ceļā uz Damasku viņam parādījās pats augšāmceltais Jēzus, jautājot: “Kāpēc tu mani vajā?” Tad Pāvils tika sūtīts pie Damaskas Baznīcas pārstāvjiem, ar kuru starpniecību viņš saprata savu kļūdu un pazemīgi pieņēma Kristību, pilnībā atdodot sevi Jēzum. Jēzus dēļ viņš šķietami zaudēja visu, lai gūtu vēl vairāk. Lūk, Pāvila paša vārdi no Vēstules filipiešiem: “Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu esmu zaudējis un uzskatu par mēsliem, lai tikai iegūtu Kristu un atrastos Viņā.” (Flp 3, 7-9) Pāvils visu savu dedzību, visu savu sirds mīlestību veltīja Jēzus Evaņģēlija sludināšanai un izplatīja Labo Vēsti visā Romas impērijā. Un vēl šodien mēs viņu uzskatām par izcilāko Jēzus misionāru. Kopā ar svēto Pēteri viņš Romā liecināja par Kungu Jēzu Kristu, mirstot mocekļa nāvē.
Abi šodienas svētie Pēteris un Pāvils parādīja, ka nekāda cena viņiem nav pārāk liela, lai maksātu Jēzus dēļ. Tie abi atdeva Jēzum visu, lai no Viņa saņemtu daudz vairāk. Ir dažādi ceļi, kas ved pie Dieva, – katram no mums ir savs ceļš, savs raksturs, savs dzīves uzdevums, bet Kristus ir mūsu kopīgais mērķis. Dzīvot pēc Viņa piemēra un liecināt par Viņu ir mūsu kopīgais dzīves plāns. Lūgsim šodien svētā Pētera un Pāvila aizbildniecību, lai mēs spētu mīlēt Kristu tāpat kā viņi. Amen. Mieramtuvu.lv |
