miers un žēlastība var nākt pār mums visiem… (Gal 6); mēs varam būt miera nesēji, mums tiks dots viss nepieciešamais, mēs varēsim pat dziedināt slimos… (Lk 10) utt. Vai nav par daudz? Vai tiešām tas viss pat mums ir pieejams? Izklausās neticami.
Ja būsim uzmanīgi Dieva Vārda klausītāji (vai lasītāji), mēs noteikti pamanīsim šodienas Rakstu izlasē arī dažus neuzbāzīgus, bet svarīgus noteikumus, kas jāievēro tā visa iegūšanai, – jāpaliek kopā ar Jeruzalemi un tā jāmīl… (Is 66); jāseko pamatlikumam lepoties ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko pasaule mums ir krustā sista un mēs pasaulei… (Gal 6); jāpiekrīt doties pa diviem, kā jēram vilku starpā, protams, ievērojot “spēles noteikumus”, t. i., ejot ar mieru, samierinoties ar to, kas tiks iedots, utt. (Lk 10).
Tagad tas sāk izklausīties reālāk. Jo, ja mums Dievs runātu tikai par iespējām, bet klusētu par līdzekļiem, kas jāizmanto tā visa sasniegšanai, mēs varētu turpināt uzskatīt, ka ieguvums ir rezervēts kādai garīgajai elitei un pilnīgi noteikti nav domāts mums. Bet Dievs neklusē par līdzekļiem. Gluži otrādi, Viņš sīki un smalki visu izklāsta unikālajā Laimes rokasgrāmatā, kas ir Bībele. Ja ar to nepietiek, ir Baznīcas dzīvā Tradīcija, un, ja pat ar to kādam ir par maz, vēl ir personiska palīdzība no Svētā Gara divdesmit četras stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā…
Mēs varam sev jautāt, kāpēc daži priesteri (kā, piemēram, E. Tardifs), mūķenes (kā B. Makkena) un laji (kā K. Kūlmane) ir varējuši un var ikdienā piedzīvot desmitiem un pat simtiem dziedināšanas gadījumu, bet vairums garīdznieku, mūku, mūķeņu un laju par tiem tikai lasa grāmatās vai internetā, dzird radio vai redz televizorā un… brīnās kā par kaut ko sirreālu. Vai arī – kāpēc dažas personas, ģimenes un draudzes var dzīvot pilnīgā paļāvībā uz to, ka Dievs “piemetīs klāt” visu nepieciešamo, bet citas dzīvo pastāvīgā stresā par katru santīmu?
Te pat varbūt nav vainojama tik daudz vājā ticība kā tieši nevēlēšanās vai neuzdrīkstēšanās domāt par to, ko īsti Jēzus ir gribējis pateikt ar vārdiem nenesiet līdzi nedz naudas maku, nedz somu, nedz kurpes un dziediniet slimos. Savā reliģiskajā formālismā mēs esam aizgājuši tik tālu, ka apšaubām pat vienkāršākos Jēzus norādījumus, tiem piešķirot ārkārtas statusu! Ja mācekļi tā rīkotos, neviens no viņiem nebūtu varējis teikt: “Kungs, Tavā vārdā pat ļaunie gari mums paklausa.” Bet viņi varēja… Un arī mēs varēsim.
Protams, ja ievērosim elementārāko no visiem nosacījumiem – turēt Jēzu pie vārda, pareizāk sakot, turēties pie Jēzus vārdiem… Kāpēc armija ir tik efektīva? Tāpēc, ka tur par pavēlēm nediskutē – tās vienkārši pilda. Nevienam nav ļauts meklēt “dziļo jēgu” vai “patieso nozīmi” – kāda pavēle, tāda rīcība. Citādi karā uzvarēt nevar. Bet mums tas neder. Mēs prasām pēc demokrātijas attiecībā uz Dieva gribu, aizmirstot, ka ne Jēzus, ne apustuļi tā nedarīja. Mums patīk interpretēt. Mums patīk diskutēt. Un… mums ļoti nepatīk paklausīt.
Ja nešaubīsimies par to, cik nopietni ir Jēzus nodomi attiecībā uz katru no mums un cik ļoti Jēzus vēlas mūs redzēt turpinām Viņa iesākto darbu, tad arī mēs daudz neatšķirsimies no pirmajiem mācekļiem. Citādi mēs ar dedzību lūgsim pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā, un gaidīsim ierodamies papildspēkus… Bet ko lai Dievs sūta – varbūt eņģeļus? Noteikti nav jālūdz, lai būtu vairāk aicināto, jo ikviens jau ir aicināts. Ir jālūdz, lai būtu vairāk to, kas uz aicinājumu atbild. Mūs pašus ieskaitot. Ar mums pašiem sākot.
Un vēl. Bezdarbība nav neitrāla. Kāpjot kalnā (vai ārā no bedres), neiet uz priekšu nozīmē slīdēt atpakaļ. Kristība mūs ir nostādījusi šajā slīpumā. Ja pagānisma horizontālā plakne vēl pacieta stagnāciju, tad tagad tā vairs nav – mēs esam dinamiskā vidē, kur atslābt nozīmē apstāties un apstāties nozīmē doties atpakaļ. No tā ir atkarīga ne tikai mūsu pestīšana vien. Baznīcas nolaidība evaņģelizācijā pakļauj reālām pazušanas briesmām tik daudz cilvēku! Kurš attapsies un sāks kaut ko darīt lietas labā? Kuram Jēzus vārdi nebūs “tukša skaņa”?
Vai mūsu pašu un citu cilvēku pestīšana ir mūsu dzīves jēga? Vai mēs pēc tās ilgojamies? Vai ar šo domu mēs mostamies rītā un dodamies gulēt vakarā? Tāds ir Baznīcas galvenais uzdevums. Ja mēs ar Kristības sakramentu esam iekļauti Baznīcā, tad tas ir arī mūsu uzdevums. Viens no noteikumiem, lai saņemtu komentāra sākumā aprakstītos ieguvumus, bija palikt kopā ar Jeruzalemi, un Baznīca ir jaunā Jeruzaleme. Mēs paliksim Baznīcā, ja paliksim tās misijā. Mēs tiksim iepriecināti, ja kļūsim par iepriecinājumu. Mēs atgūsim svaigumu, ja palīdzēsim pasaulei to atgūt. Mēs būsim miera nesēji. Un pilnīgi viss būs iespējams. Mieramtuvu.lv
|
