Viņi var būt līdzjūtīgāki, godīgāki un mīlošāki nekā tie, kas sevi uzskata par Baznīcas cilvēkiem.
Iespējams, esam dzirdējuši, varbūt pat no kāda mums tuva cilvēka, pārmetumus: “Lai es varētu darīt labus darbus, man nav vajadzīga Baznīca. Baznīca ir pilna ar liekuļiem un baumotājiem.” Ko lai mēs uz to atbildam?
Pirmkārt, nevajadzētu “labo pagānu” uzskatīt par kādu dīvainību. Šīsdienas Vecās Derības lasījumā Mozus par Dieva baušļiem, Viņa pavēli, saka: “[Tā] nav pāri taviem spēkiem, nedz tālu nolikta, nedz debesīs novietota, ka tu varētu sacīt: “Kurš no mums spēj uzkāpt līdz debesīm, lai to nonestu pie mums un lai mēs to dzirdētu un izpildītu darbos?” Tā nav nolikta aiz jūrām, ka tu varētu taisnoties un sacīt: “Kurš no mums varēs pārcelties pāri jūrai un to atvest pie mums, lai mēs varētu dzirdēt un izdarīt to, kas ir pavēlēts?” Bet šis vārds ir ļoti tuvu tev – tavā mutē un tavā sirdī, lai tu to pildītu.”
Tam, kas apgalvo, ka viņam nav jāiet uz baznīcu, lai viņš būtu labs cilvēks un rīkotos krietni, mēs varam atbildēt, ka arī mums tas nav jādara. Tāpat kā “labais pagāns”, mēs katrs savā sirdī varam dzirdēt Dieva balsi, kas ar sirdsapziņas starpniecību mums pasaka to, kas ir labs, un to, kas ir slikts. Mēs katrs esam piedzīvojuši, ko nozīmē dzirdēt Dieva balsi savas sirds dziļumos, bet tikpat labi, arī no savas personīgās pieredzes, mēs zinām vēl kādu patiesību – to, ka bieži pakrītam un ka neesam spējīgi ilgstoši tiekties uz labo, galvenokārt dažādu kārdinājumu un savu vājību dēļ. Zinām, ka bieži neesam paklausījuši Dieva pavēlei. Ja šie “labie pagāni” būs godīgi, arī viņi atzīs, ka ir tāpat pieredzējuši kritienus šajā jomā.
Patiesība ir tā, ka mēs ejam uz baznīcu nevis tāpēc, lai svinētu to, cik mēs esam labi, bet gan tāpēc, lai pagodinātu Kādu, kas vienīgais ir patiesi labs. Šīsdienas Evaņģēlija fragmentā lasām par cilvēku, kas izpildīja Dieva pavēli brīnišķīgā veidā. Viņu dēvē par “žēlsirdīgo samārieti” jeb “labo samārieti”. Bet kas viņš tāds ir? Pirmo gadsimtu Baznīcas tēvi “labo samārieti” identificē ar pašu Jēzu Kristu, jo Viņš izrādīja pilnīgu žēlsirdību.
Svētais Augustīns šo līdzību skaidroja šādi: vīrs, kas ceļoja no Jeruzalemes uz Jēriku, attēlo mūs, cilvēci, kas atstāj svēto pilsētu. Bet ceļā mums uzbrūk laupītāji, tie mūs ievaino un pamet pusdzīvus. Laupītāji ir ļaunais gars un šīs pasaules kārdinājumi. Jēzus ir “labais samārietis”, kas vienīgais izrāda līdzjūtību. Viņš noliecas pār mums, iztīra un sadziedē mūs brūces un tās pārsien. Viņš mūs aizved uz mājvietu – uz savu Baznīcu. Viņš dod mājas pārvaldniekam divus denārijus, tas ir, divus baušļus: “Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko – kā sevi pašu.”
Savas dzīves ceļus ejot, mēs piedzīvojam daudzus ievainojumus. Mēs neejam uz baznīcu, lai parādītu to, cik esam labi, bet gan lai sadziedētu savus ievainojumus. Mums ir vajadzīga atveseļošanās un garīgā aprūpe. Tad un tikai tad mēs varēsim kļūt par patiesiem žēlsirdības lieciniekiem. Kristīgā žēlsirdība izriet no sirds, kas ir piedzīvojusi Kristus žēlsirdīgo mīlestību un par to vēlas liecināt arī savam tuvākajam. Mieramtuvu.lv |
