Jau Vecās derības laikos Dievs lika Mozum tuksnesī uzcelt saiešanas telti, jo Viņš gribēja būt tuvu savai tautai. Kad izredzētā tauta iegāja Apsolītajā zemē, ar ķēniņa Dāvida, bet īpaši ar Salomona gādību Jeruzalemē tika uzcelta skaista svētnīca, kuru visi apbrīnoja. Pat Salomons, pārdomājot par Dieva godības noslēpumu, ar apbrīnu sacīja: “Vai tad patiešām Dievs dzīvo zemes virsū? Ja jau debesis un debesu debesis nespēj Tevi uzņemt, kā tad to spēs šis nams, ko es uzcēlu?” (1 Ķēn 8, 27) Dievs patiešām mājoja šajā templī, taču Viņš gribēja būt vēl tuvāk cilvēkam.
Uz samārietes jautājumu par to, kur Dievs vēlas, lai Viņu pielūdz, – uz Garizimas kalna vai Jeruzalemē – Jēzus atbildēja: “Nāk stunda, un tā jau ir tagad, kad jūs nepielūgsiet Dievu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzalemē, bet patiesie dievlūdzēji pielūgs Viņu Garā un patiesībā.” (sal. Jņ 4, 21-23) Pirms Kristus atklātās darbības laika uzskatīja, ka Dievs mājo tikai svētnīcā, bet ārpus tās Viņa nav. Dievam ar to nepietika, tāpēc ar Kristus atnākšanu notika kaut kas neparasts – tu un es, mēs katrs un visi kopā esam Dieva dzīvā svētnīca.
Jaunajā derībā vieta, kur mājo Dievs, ir Baznīcas kopiena. Svētnīca, kurā trīsvienīgais Dievs vēlas dzīvot, ir kristiešu sirds. Taču ikviens smags grēks šo svētnīcu iznīcina – Dievs no tās tiek padzīts, jo Dievs un grēks vienlaikus kopā atrasties nevar. Svētais Pāvils Korintas draudzei rakstīja: “Vai jūs nezināt, ka esat Dieva svētnīca un Dieva Gars mājo jūsos?” (1 Kor 3, 16) Šie apustuļa vārdi norāda to, cik liela vērtība Dieva acīs ir cilvēka cieņai. Mēs esam Kristus Mistiskās Miesas dzīvie locekļi!
Šai svētdienai paredzētajā Evaņģēlija fragmentā ir teikts, ka Jēzus izdzina tirgotājus no Jeruzalemes svētnīcas, sacīdams: “Nepadariet mana Tēva namu par tirgus bodi.” (Jņ 2, 16) Dieva Vārds ir dzīvs arī šodien. Tas nozīmē, ka Jēzus nāk pie tevis, un, ja Viņš redz, ka tu esi piesārņojis savu sirdi, Viņš to attīrīs. Un no tevis ir atkarīgs, vai tu teiksi: “Tā nav Tava problēma, ar mani viss ir kārtībā,” – vai arī ļausi, lai Kristus atjauno tavas sirds svētnīcu. Taču ļoti cilvēciska ir nevēlēšanās ieraudzīt savu dzīvi tādu, kāda tā ir, jo tad nāktos atklāt, ka tā celta uz baiļu, lepnības, valdonības, iekāres un egoisma pamata. Ja sirds svētnīcas sienās ir iemetusies sēnīte, tad šo svētnīcu vajag celt no jauna. Bet, lai uzceltu kaut ko no jauna, ir jānojauc vecais.
Jēzus izdzina no svētnīcas gan tos, kuri pirka, gan tos, kuri pārdeva. Viņš izdzina naudas mainītājus – visus tos, kuri bija svētnīcas tuvumā, bet negribēja ieiet iekšā. Mēs gribam palikt svētnīcas pagalmos – turamies pie savas dievbijības ārējiem rituāliem, bet negribam no sirds atgriezties un iepazīt dzīvo Dievu. Mēs ilgojamies nevis pēc tikšanās ar Dievu, bet gan pēc garīgiem un materiāliem labumiem. Mēs gribam nomierināt savu sirdsapziņu ar to, ka esam godīgi un kārtīgi, jo pildām baušļus. Bet Kristus ilgojas pēc mīlestības. Mēs savukārt, meklējot tikai savas sirdsapziņas mieru, varam paiet Dievam garām vai arī attiekties pret Viņu kā pret Aladina burvju lampu, kurā dzīvo džins, kas izpilda visas mūsu vēlēšanās.
1984. gadā uz ekrāniem parādījās režisora Miloša Formana mākslas filma “Amadejs” (Amadeus). Šīs filmas pamatā nav patiesi notikumi, tajā nav arī stāstīts par Volfgangu Amadeju Mocartu, bet gan par komponistu Antonio Saljēri, kas bija labākais Austrijas ķeizara galma komponists. Viņš sevi uzskatīja par vislabāko tāpēc, ka vienmēr bija uzticīgs Dievam un pat bija devis šķīstības svētsolījumu. Un tad Vīnē parādījās Mocarts, kas lietoja alkoholu un dzīvoja izlaidīgi, bet rakstīja skaņdarbus, kuri kļuva aizvien populārāki un populārāki. Saljēri neko nesaprata. Viņam pašam ļoti patika Mocarta uzrakstītie skaņdarbi, bet viņš nespēja samierināties ar to, ka Dievs tik ļoti ir apdāvinājis Mocartu, nevis viņu, kas Dievam bija veltījis visu dzīvi. Tas beidzās ar to, ka Saljēri sacēlās pret Dievu, – viņš noņēma no sienas krucifiksu un iemeta to ugunī.
Skaudība un lepnība noved cilvēku līdz izmisumam – viņš sāk lādēt Dievu un uzskata Viņu par vislielāko ienaidnieku. Cilvēks pārstāj lūgties un neieredz visu pasauli.
Jēzus izdzina no svētnīcas arī vēršu, aitu un baložu tirgotājus. Kā tas attiecas uz manu dzīvi?
Vērsis simbolizē vilcējspēku. Spēcīgais vērsis tika izmantots aršanas darbiem. Izdzenot no svētnīcas vēršus, Kristus vēlas sacīt, ka mūsu darbaholisms un savu dzīves plānu īstenošana ir grēks pret pirmo bausli. Mēs atrodam laiku visam citam, taču mums neatliek laika Dievam. Tieši šī iemesla dēļ mūsu sirdī nav vietas citiem – vīram, sievai, bērniem, draugiem, grūtdieņiem. Padomāsim par to, kā mēs izlietojam savus spēkus, enerģiju.
Aita ar savu vienkāršību un pacietību kļuvusi par dievbijības simbolu. Savas pakļāvīgās dabas dēļ tieši aita Vecajā derībā tika bieži upurēta Dievam. Jēzus, izdzenot no svētnīcas aitas, vēlas sacīt, ka daudzi no mums, upurējot sevi Dievam, tomēr garā neseko šim paraugam. Mēs pielūdzam Dievu ar lūpām, bet mūsu sirds ir tālu no Viņa, jo negribam Viņam klausīt. Vai tu esi gatavs atdod savu dzīvi kalpošanai Dievam un cilvēkiem? Vai esi paklausīgs Dievam un katru dienu vēlies pildīt Viņa gribu?
Balodis ir Svētā Gara simbols. Balodis simbolizē arī mieru, cilvēka izlīgšanu ar Dievu un garīgās veltes. Šodien daudzi kristieši dod priekšroku materiālajiem labumiem. Mēs nereti domājam, ka labāk zaudēsim lūgšanai paredzēto laiku, nekā atteiksimies no iespējas nopelnīt. Mēs izvēlamies dzīvot atriebībā un skaudībā, nevis piedošanā un mīlestībā.
Jēzus jūdiem sacīja: “Nojauciet šo svētnīcu, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” Bet viņi sacīja: “Četrdesmit sešus gadus tika celta šī svētnīca. Un Tu to uzcelsi trijās dienās?” (Jņ 2, 19-20) Kā saprast šos Jēzus vārdus? Svētais Augustīns skaidroja, ka skaitlis 46 nozīmē Ādamu – veco, grēcīgo cilvēku, kas jānojauc kā minētā svētnīca, lai rastos vieta jaunai. Jēzus tev saka: “Nojauc svētnīcu, kuru esi cēlis tikai ar savām rokām; nojauc ārējo fasādi, šos mūrus, kuru dēļ Dievs nevar pie tevis nokļūt un kuri tev aizšķērso ceļu uz satikšanos ar Dieva mīlestību.” Piedzimt no jauna, piedzimt no Gara nozīmē pilnīgi mainīt dzīves loģiku, domāšanas veidu un uzticēties Dievam, kas trijās dienās var uzcelt to, ko cilvēks ir cēlis četrdesmit sešus gadus.
Ja Kristus tagad ieietu tavas sirds svētnīcā – ko Viņš tur atrastu? Mīlestību un Dieva pielūgsmi vai arī mantkārību un tirgošanos? Šajā svētku dienā tu vari ļaut Jēzum sakārtot tavu sirdi, taču izvēle ir atkarīga tikai no tevis paša. Mieramtuvu.lv |
