Gan vieni, gan otri vārdi mūs brīdina no pārāk lielas uzmanības pret zemes lietām. Mēs bieži meklējam vairāk pasaulīgo nekā debešķīgo, domājam pārsvarā par to, kas attiecas uz pasauli, nevis Debesīm. Ja mūsu domas būtu iespējams uzlikt uz tīra galdauta un sašķirot, tad izrādītos, ka tās visas bijušas par pasaulīgo, bet par debešķīgo – divas, trīs.
Mēs dienas gaitā pārsvarā domājam par ikdienišķo. Pārcilājam domās savas ikdienas vajadzības un prātojam, kā tās apmierināt. Uz to koncentrējas mūsu prāts un sirds. Esam gluži kā labs traktors, kuram smagumcentrs ir pārvietots tuvāk zemei, – it kā aiz bailēm, kaut no tās nejauši neatrautos. Mēs stabili virzāmies pa plakni, un tikai tā vien mūsu domās eksistē. Bet padomāsim: cik tad mums vēl lemts būt šeit, virs zemes? Kādam trīsdesmit, kādam četrdesmit, kādam septiņus gadus... Bet pēc nāves? Bet pēc nāves – mūžība! Vai ellē, vai Paradīzē – vienalga, mūžība! Mēs nespējam apjaust šo jēdzienu “mūžība”, tāpēc ka tas ir pārāk plašs, neaptverams lielums. Tāpat kā mēs nespējam iztēloties bezgalīgo Izplatījumu, tā mums ir grūti iztēloties arī mūžību. Tāpēc mēs tik vāji reaģējam uz šo vārdu. Ja mums, piemēram, teiktu, ka pēc nāves mēs dzīvosim vēl piecsimt gadu, tad mēs atbildētu: “Ā! Piecsimt – tas nav slikti, tas ir daudz. Pieklājīgs laika posms!” Ja mums teiktu: “Dzīvosiet desmit tūkstošus gadu,” – mēs atbildētu: “Mmm... jā, daudz...” – bet iztēlotos to miglaini. Teiktu: “Miljons!” – mēs vispār neko nevarētu iztēloties; mēs vienkārši pie sevis atkārtotu skaitli. Nu bet mūžība – tas ir kaut kas grūti apjēdzams. Ne miljons, ne miljards, bet jebkāda lieluma neesamība, robežas neesamība, neizmērojamība.
Un, lūk, padomāsim – ja vienā pilsētā man nāktos uzkavēties pusstundu, bet citā pavadīt gadu, – par kuru no šīm pilsētām es domāšu vairāk? Protams, ka par to, kurā dzīvošu gadu! Gads – tas ir vairāk nekā pusstunda. Kādēļ jādomā par to, kas būs vienā pusstundā, ja priekšā stāv jautājumi par veselu gadu! Bet kur ir lielāka starpība: starp pusstundu un gadu, vai starp divdesmit, trīsdesmit gadiem un mūžību? Skaidrs, ka otrajā gadījumā starpība būs tā kā lielāka...
Kāpēc tad mēs vairāk domājam par šeit pavadītajiem gadiem, bet par mūžību – nē?! Kāpēc tad mēs tik vien darām kā risinām ikdienišķās problēmas, bet par problēmām, kuras var ietiekties mūžības garumā, nedomājam vispār?! Paradoksāli! Un,
kaut gan Puškins ir teicis, ka ģēnijs ir paradoksu draugs, šajā gadījumā paradoksu draugs nebūt nav ģēnijs...
Un tāpēc arī Kungs cilvēkam, kurš lūdz palīdzēt mantas dalīšanas strīdā, atbild: “Cilvēk, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” Citiem vārdiem, Kungs saka: “Es esmu nācis nevis jūsu pasaulīgās darīšanas risināt, bet gan atklāt jums ceļu uz mūžību!” Un apustulis Pāvils joprojām atgādina: “Domājiet par to, kas augšā, nevis par to, kas virs zemes!” Un tiešām: kāpēc man domāt par Pekinu, ja es dzīvoju Rīgā?! Ir jādomā par to, kur noris mana dzīve. Bet mūsu dzīve tā pa īstam sāksies tikai pēc nāves, un tā būs ļoti ilga – bezgalīga; tātad par to mums arī ir jādomā!
Dzīvosim tā, lai mūsu “smagumcentrs” tiktu bīdīts augšup un mēs nebūtu piespiesti pie zemes. Atcerēsimies par mūžību un domāsim par mūžību. Risināsim ne tikai ikdienišķās problēmas, bet jo bieži – tās, kas saistītas ar dvēseles attiecībām ar Dievu. Gādāsim pārsvarā par garīgajiem jautājumiem un tieši par tiem savā sirdī raizēsimies, bēdāsim un skumsim. Atcerēsimies, ko teica Kungs: “Kur ir tava manta, tur ir arī tava sirds.” Tad lai mūsu manta ir Debesīs! Lūgsim, lai Dievs mums to atklāj. Mieramtuvu.lv |
