“Mūsu dvēseles gaida uz Kungu,” saka psalms, bet vai mēs, kristieši, zinām, kas īsti ir jāgaida, cik ilgi jāgaida un kurp gaidīšana ved? Ābrahams gāja, nezinādams, uz kurieni iet. Viņam bija jāgaida, kad piepildīsies apsolījums, lai gan viņš bija ceļā un gāja ticībā, kas ir drošība par tiem labumiem, uz ko ceram, pārliecība par lietām, ko neredzam.
“ .. esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu atgriežamies no kāzām, lai tad, kad viņš nāks un pieklauvēs, tūlīt viņam atvērtu. Svētīgi tie kalpi, kurus kungs atnācis atradīs nomodā. Patiesi, Es jums saku, ka viņš apjozīsies un nosēdinās viņus pie galda, un, apkārt iedams, viņus apkalpos. Un, ja viņš nāks otrās vai trešās nakts sardzes laikā un viņus tā atradīs, tad viņi ir (svēt)laimīgi.”
Gaidīt un būt nomodā ir šīsdienas Evaņģēlija līdzības tēma, bet šis nav vienīgais fragments, kurā Jēzus dod padomu gaidīt un būt nomodā, to sastopam arī, piemēram, līdzībā par desmit jaunavām. Gaidīšanas un nomoda tēmas varam atrast daudzviet evaņģēlijos.
Būšana nomodā un gaidīšana ir būtiski garīgās dzīves jautājumi, par to bieži esam dzirdējuši, tomēr dažkārt ir grūti saprast, kas kristietim jādara vairāk: jārīkojas vai jāgaida. Evaņģēlijs mūs aicina pārdot īpašumus un izdalīt nabagiem iegūto, kas neapšaubāmi ir zināma aktivitāte, un tad – gaidīt. Kristīgās mācības sludinātāji noteikti apstiprinās to, ka nekur Evaņģēlijā nevaram lasīt, ka kristieši būtu aicināti ļauties dīkdienībai. Dievs ar apustuļa Pāvila starpniecību aicina kalpot, darboties, iet uz priekšu, būt čakliem, izglītoties, kā arī gādāt par ikdienas uzturu, un tādējādi jebkura tūļība tiek nosodīta. Jēzus pats rāda piemēru, strādājot Jāzepa namdara darbnīcā. Dieva Vārds mūs māca: “Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Kungam.” “Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari!” saka Salomons Mācītājs. Kalpošanu bieži izprot kā vienīgo un pareizo kristīgo dzīvesveidu, kas ir efektīvāks un vērtīgāks par jebkuru citu darbošanos. Kalpošanas svarīgums tiek uzsvērts dažādu kristīgo konfesiju mācībā, un tā tiek uztverta kā īsta sekošana Kristum. Protams, tā ir pareiza un pamatota mācība, bet vai visa mācība?
Apustulis Pāvils runā par vēlēšanos, kas mīt kristietī, proti, dzīties pēc mērķa. Vēstulē filipiešiem (3, 12-14) Pāvils saka: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus. Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva Debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” Šķiet, pastāv konflikts starp vēlmi būt pilnīgam un zināmu pasivitātes noskaņu gaidīšanā. Traukties uz priekšu, uz mērķi, un gaidīt, būt pacietīgam – kā šīs pretrunīgās attieksmes var vienlaikus pastāvēt vienā cilvēkā un mācībā? Vienīgais padoms, ko parasti saņemam, – nevajag skriet Jēzum pa priekšu, ir jāpagaida un nevajag steigties ātrāk par savu Mācītāju. Tiešām, labs un derīgs padoms, tomēr līdz galam tas gaidīšanas attieksmi neizskaidro.
No apustuļa Pāvila lieliskā apraksta saprotam, ka vēlmē ir spēks un trauksme, vēlēšanās ir degsme doties uz priekšu, rīkoties, darboties, būt noderīgam, paveikt neiespējamo, cīnīties un uzvarēt Kristus vārdā. Šādu vēlmi sevī sajūt daudzi kristieši, bet tad, nezinot kāpēc, atduras pret nepārvaramiem šķēršļiem. Pēkšņi Jēzus saka: “Pagaidi, gaidi, tev jāgaida, kad Kungs atgriezīsies no Kāzām.” Gaidītāja attieksme liekas neaktīva, statiska. Saskaņā ar Evaņģēlijā minēto nozīmi gaidīt tiešām nenozīmē skriet Kungam līdzi un pat ne lēnām iet Viņam aizmugurē. Gaidīt burtiskā, šīsdienas evaņģēlijā minētajā nozīmē ir palikt uz vietas, būt nomodā, gaidīt mājās, konkrētā vietā, kamēr Kungs atnāks. Pirmajā brīdī liekas, ka gaidīšana nav tik nopietna un vajadzīga nodarbošanās un ka noteikti vērtīgāk būtu kā vēja spārniem traukties pretī mērķim – Dieva aicinājumam Jēzū Kristū. Tomēr arī gaidīšanā ir vēlme, un tā ir cits veids, kā tiekties pēc tā, kā mums pietrūkst, jeb, precīzāk sakot, pie Tā, kurš mums pietrūkst, – pie Jēzus. Tātad gaidīšanā arī var būt vēlme, turklāt spēcīga vēlme, jo vēlme, kuras dēļ mēs steidzamies, ir Kristus vēlme un tā, kuras dēļ mēs gaidām, arī ir Kristus vēlme.
Veiksmes un panākumu ceļš mums liekas tik efektīvs, bet bieži vien gaidīšanas attieksmē mēs nesaskatām dinamismu un dziļumu. Tomēr vispirms atcerēsimies, ka gaidīšana arī ir ilgstoša laikā un gaidīšanas pacietība ir grūtāks ceļš nekā steigšanās pretī mērķiem, kas ir viegli vai grūti saredzami. Gaidīšana ir pacietības un izturības ceļš, un tas ir vēl jo grūtāks tad, ja gaidītājs nezina, ko īsti gaida. Vēlmēm vienmēr ir vairāk vai mazāk skaidri mērķi, un mēs tos pieprasām daudzās pastorālajās programmās un kristiešu dzīvē. Mērķtiecība šķiet neatņemama evaņģelizācijas sastāvdaļa, tomēr gaidītājs īstenībā nemaz nezina, ar ko tieši viņa gaidīšana beigsies. Kurš gan piekritīs šādai gaidīšanas attieksmei, un kurš to novērtēs? Tāpēc bieži vien tā arī tiek atmesta, gluži kā stūrakmens.
“Es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus,” saka apustulis Pāvils. Bet tas, kurš gaida, gaida līdz pat pirmajai un otrajai, un trešajai nakts sardzei (.. un, ja viņš nāks otrās vai trešās nakts sardzes laikā un viņus tā atradīs ..), un līdz nakts visbiezākajai tumsai, un tad vēl līdz brīdim, kad sāk parādīties pirmie gaismas stari un rītausma, – gaidītājs joprojām gaida. “Esiet gatavi, jo jūs nezināt, kurā stundā Cilvēka Dēls nāks,” saka Kristus, “stundā, kad jūs to nedomāsiet, atnāks Cilvēka Dēls.”
Gaidīšanas un nomoda attieksmei piemīt sevis pilnīga veltīšana Dievam, sevis atdošana Dieva rokās ticībā, un uz to mūs aicina Jēzus. Ne tikai mēs ticam vai vēršamies pie Dieva, vai esam Viņa sekotāji, bet mēs sevi pilnībā ieliekam Viņa rokās. Te svarīga ir nevis mērķu kvalitāte, bet tā kvalitāte, ko sasniegsim, kad Jēzus atnāks, proti, personu satikšanās kvalitāte mīlestībā. Gaidīšanas attieksme ir zināma atteikšanās, un mēs to pieņemam tāpēc, ka uzticamies Mācītājam un šī paļāvība paredz, ka mūsu tikšanās nav ierobežota ar mērķi, kuru mēs vēlamies sasniegt, – ar kādu redzamu, skaidru mērķi –, jo tā būs noslēpumaina satikšanās ar Kungu. Mēs nezinām arī veidu, kā mūsu gaidīšanas vēlme tiks piepildīta, bet visu mēs ieliekam Jēzus rokās. Gaidīšanas lielums un varenība paradoksāli ir tieši tajā, ka mēs nezinām, ko gaidām. Lielums tāpēc, ka gaidāmais jebkurā gadījumā ir lielāks par to, ko mēs varam sasniegt, kas mums ir un var būt, lielāks pat par to, ko mēs spējam iedomāties vai iztēloties, lielāks par pašu mūsu vēlmi vēlēties, un to skaisti noformulē apustulis Pāvils, sakot: “Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, .. Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.”
Dievs nav sagatavojis mums kādu lietu vai mērķi, kuru mēs varētu iedomāties, paredzēt vai iekārot, vai kaut tikai zināt, bet Viņš ir sagatavojis kaut ko, kas pastāv ārpus visām iespējamajām vēlmēm, un tāpēc mēs ieliekam sevi Viņa rokās. Tas ir vienīgais veids, kā sasniegt šo mērķi, kas ir pats Dievs. Gaidīšanas pacietības lielums ir tas, ka tā ir tuva ticībai. Ticība ir vēršanās pie tā, kas pārsniedz mūsu iespēju robežas un ko mēs nekādā veidā nevaram izmērīt vai pakļaut, jo iegūšanas, iemantošanas pamatā, pat ja runa ir par garīgām vērtībām, ir vēlme kontrolēt, pārvaldīt. Savukārt ticība ir “drošība par tiem labumiem, uz ko ceram, pārliecība par lietām, ko neredzam”. Ticēt nozīmē doties naktī, pilnībā uzticoties Dievam, kas sevi atklāj un vada mūs uz laimi, kuru mēs nevaram ne izmērīt, ne izvērtēt, ne iedomāties, ne paredzēt, bet kuru mēs gaidām ar pārliecību, jo tās vienīgā garantija ir Dievs pats.
Drīzāk gaidīšanā, nevis sekošanā, tāpat kā drīzāk ticībā, nevis darbībā pastāv pilnīga atdošanās Dieva rokās, un te atklājas šīs attieksmes jēga, lielums un varenība – daudz lielāka par visiem sasniedzamajiem mērķiem. Pārfrāzējot Svētos Rakstus, varētu teikt: “Ir šīs trīs, kas mūs tuvina Dieva lielumam, – pazemība, ticība un gaidīšana.” Gaidīšanā mēs esam tikai kalpi noslēpumam, kas mūs daudzkārt pārsniedz, un, vienīgi paliekot noslēpuma kalpi, mēs pazemībā varam īstenot vislielākās un varenākās lietas, jo Jēzus pats kļuva par kalpu un sacīja: “Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.” Līdzība, kuru lasījām šodien, mums atgādina Jēzus žestu Pēdējo vakariņu laikā. “Svēt(laim)īgi tie kalpi, kurus kungs atnācis atradīs nomodā. Patiesi, Es jums saku, ka viņš apjozīsies un nosēdinās viņus pie galda, un, apkārt iedams, viņus apkalpos.” Jēzus kalpoja saviem mācekļiem un pat mazgāja viņiem kājas.
Uzticēties Dievam pilnīgā nakts tumsā – tas ir ticības lielums un spēks, tas ir kalpa lielums, tas ir lielums, kurā mēs bez atlīdzības un robežām ieliekam sevi Dieva rokās, un šāds gaidīšanas lielums ir nepieciešams, lai mēs taptu līdzdalīgi Dieva lielumā. Amen. Mieramtuvu.lv |
