Šis nelielais zemes gabals bija vienīgais īpašums, kurš viņai piederēja un no kura ražas viņa pārtika. Nabaga atraitne nezināja, ko darīt, jo nebija neviena, kas viņu aizstāvētu. Atraitnei vajadzēja vērsties tiesā, lai gūtu skaidrību, kam tad īsti šī zeme pieder, taču viņai nebija naudas, lai samaksātu tiesnesim, kuru interesēja tikai nauda, nevis taisnības noskaidrošana. Šai sievietei tātad nebija nekādu izredžu pierādīt savu taisnību, bet viņa tomēr nolēma iet pie tiesneša. Viņa gāja pie tiesneša atkal un atkal un neatlaidīgi lūdza palīdzību. Kaut arī tiesnesi neinteresēja taisnība, tomēr beidzot viņš nolēma iztiesāt atraitnes lietu.
Šo līdzību Jēzus stāstīja mācekļiem, lai atgādinātu par to, ka ar pacietību un drosmi vienmēr vajag nenogurstoši lūgt Dievu. Svētais Lūkass evaņģēliju rakstīja galvenokārt kristiešiem, kas bija cēlušies no pagānu vidus un nebija raduši pastāvīgi lūgties – kā tie kristieši, kas nāca no jūdaisma.
Arī mēs neesam raduši pastāvīgi lūgt Dievu, tāpēc Jēzus mums vispirms atklāj, cik svarīga un vitāla nozīme kristieša dzīvē ir lūgšanai. Svētie Raksti nemitīgi atgādina: “Lūdziet, un jums tiks dots!” (Mt 7, 7); “Esiet nomodā un lūdzieties!” (Mt 26, 41); “Lūdziet Dievu bez mitēšanās!” (1 Tes 5, 17)
Lūgšana ir cieši saistīta ar ticību. Mēs lūdzamies tā, kā ticam, un ticam tā, kā lūdzamies. Ticība ir lūgšanas pamats, bez tās nav iespējams nodibināt attiecības ar Dievu. “Ja mēs lūgsim, mēs ticēsim; ja mēs ticēsim, mēs mīlēsim; ja mēs mīlēsim, mēs kalposim” – tie bija visbiežāk atkārtotie Kalkutas mātes Terēzes vārdi. Ja man ir grūti lūgties vai arī es nemaz nelūdzos, tad jājautā: kas ir noticis ar manu ticību? Vai es vēl ticu? Un, ja ticu, tad kam es ticu? Bet varbūt mana ticība ir kļuvusi tikai par ārēju dievbijības formu, kurai nav ietekmes uz manu dzīvi?
Bet ko domā, vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes? Citiem vārdiem sakot, kad Jēzus atnāks pie tevis slimībā, ciešanās, vecumā, nāves stundā, vai Viņš atradīs tevī ticību? Tas, kurš atstāj novārtā lūgšanu, riskē ticību zaudēt. Nav citas alternatīvas: ja tu gribi stiprināt savu ticību, ja gribi būt drošs par savu pestīšanu, – tev jālūdzas. Tu nevari stāvēt un domāt, vai gribi lūgties vai ne, vai tev tas patīk vai ne. Bērns nevar sacīt: “Es šodien neiešu uz skolu, jo man negribas.” Arī pieaudzis cilvēks nevar teikt: “Man šodien negribas strādāt, tāpēc neiešu uz darbu.”
Svētīgā Andžela no Folinjo sacīja: “Ja tu gribi iemantot dievišķo gaismu, tad lūdzies; ja tu gribi iegūt stipru ticību, tad lūdzies; ja tu gribi iemācīties patiesi mīlēt, dzīvot paklausībā, pazemībā un labestībā, tad lūdzies. .. Jo vairāk tiec kārdināts, jo vairāk paliec lūgšanā. .. Lūgšana tev dos gaismu, atbrīvos tevi no kārdinājumiem, darīs tevi šķīstu un vienos ar Dievu.” Lūgšana ir cilvēka ceļš, kas ved uz dzīvi ar Dievu un Dievā. Ikviens cilvēks savā sirdī ilgojas pēc lūgšanas, pēc dziļas vienotības ar savu Radītāju un Tēvu. Šīs ilgas ir kristīgās lūgšanas dvēsele. Svētais Augustīns saka – cilvēka sirds, kas tika radīta, lai mīlētu Dievu, nekad netiks piepildīta ar šīs pasaules lietām, kamēr atkal nesavienosies ar Dievu mīlestībā.
Atraitnes situācija ir līdzīga mūsu situācijai. Es nezinu, vai mēs skaidri apzināmies to, ka Kristus, samaksājot ar savām asinīm, mums ir dāvājis ļoti skaistu zemi – Dieva valstību. Taču mums ir arī pretinieks, kurš ir iekārojis šo zemi un kurš neliek mums mieru un dara visu, lai mums to nozagtu. Šīsdienas Evaņģēlijā pieminētais pretinieks nav abstrakcija – tā ir konkrēta persona, sātans (gr. diabolos), kurš pretojas Dieva nodomam un Viņa pestīšanas darbam, kas piepildījies Kristū; šis pretinieks ar meliem pavedina cilvēku nepaklausīt Dievam. Svētais Jānis apliecina, ka Dieva Dēls tāpēc ir nācis, lai iznīcinātu velna darbus (1 Jņ 3, 8).
Katehismā mēs lasām: “Sātana vara nav bezgalīga. Viņš ir tikai radība, lai arī varena, kā tas pienākas tīram garam, bet kas tomēr ir un paliek radība: viņš nevar novērst Dieva valstības izveidošanu. .. Tas, ka Dievs pieļauj ļaunā gara darbību, ir liels noslēpums, bet “mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu” (Rom 8, 28).” (KBK 395; 2851)
Vecajā derībā Debesu valstības simbols virs zemes bija Apsolītā zeme – Palestīna, kurā dzīvoja septiņas tautas. Šīs tautas simbolizē septiņus galvenos grēkus, kas izraisa citus grēkus un netikumus. Varbūt šodien tavā “zemē” valda lepnība, mantkārība, nešķīstība, skaudība, dusmas, negausība, slinkums (acēdija)? Tas, kurš izdara šos grēkus, kļūst par to vergu un ļoti cieš. Šos grēkus vajag izdzīt, tāpat kā to izdarīja Izraēlis, – Dieva vadībā. Kas ir jādara? Jālūdz Dievs, lai Viņš ņemtu mani savā aizsardzībā un izdzītu ļauno garu no manas zemes.
Izceļošanas grāmatas fragmentā mēs lasām, ka Rafidīmā Izraēļa nelielais un slikti bruņotais karaspēks cīnījās ar amalekiešiem un uzvarēja tos, pateicoties Mozus lūgšanām. Amalekieši nevarēja pat iedomāties, ka viņu sakāves iemesls ir cilvēks, kurš kalna virsotnē lūdz Dievu un pilnībā paļaujas uz Viņu, – kamēr Mozus turēja rokas paceltas, Izraēlis ņēma virsroku, bet, kad nolaida, virsroku ņēma amalekieši (Izc 17, 11).
Kristīgā lūgšana nebūt nav bēgšana no ikdienas dzīves vai aiziešana nirvānā. Jau Izraēlim lūgšana bija personiskas attiecības ar Dievu, kurš ieiet viņu dzīves vēsturē, kas ir problēmu un konfliktu pilna, un pārveido to tā, ka tā kļūst par liecību citiem. Taču lūgšana vienmēr prasa piepūli, jo tā ir garīga cīņa – cīņa pašiem ar sevi un ar sātana viltībām, kurš dara visu, lai atrautu cilvēku no lūgšanas un no vienotības ar Dievu.
“Abba, kāds tikums vai darbs jums ir visgrūtākais no visiem?” jautāja mūki tuksneša tēvam Agatonam. Viņš atbildēja: “Atvainojiet, bet man šķiet, ka nav nekā grūtāka par lūgšanu. Jo vienmēr, kad cilvēks grib lūgties, ienaidnieki dara visu iespējamo, lai viņam traucētu. Tie labi zina, ka varēs cilvēku uzvarēt tikai tad, kad atraus no lūgšanas. Ja cilvēks pacietīgi veic kādu smagu fizisku darbu, viņš ar laiku pie tā pierod un tas viņam neliekas tik grūts. Taču lūgšanā vajag cīnīties līdz pat pēdējam elpas vilcienam.”
Fernands Menegoza grāmatā “Le problème de la prière” (“Lūgšanas problēma”) rakstīja: “Vai nu kristietība uzvarēs ar lūgšanu, vai arī pasaule aizies bojā.” Lūgšanas spēks ir tik liels tāpēc, ka tā nāk no Dieva, nevis tikai no paša cilvēka, – tas ir Dieva darbs cilvēkā. Baznīca, kas bez mitēšanās lūdz Dievu un pilda savu sūtību, kļūst šajā pasaulē par pestīšanas sakramentu un par gaismu tautām.
Jēzus, kurš mūs ir atbrīvojis no grēka un piedevis visas vainas, spēj mūs arī pasargāt no sātana viltībām, lai tas nevarētu mūs pārsteigt. Kas uztic sevi Dievam, tas sātana nebīstas. Ja Dievs ir ar mums, kas tad ir pret mums? (Rom 8, 31) Mieramtuvu.lv
Foto: Integratedcatholiclife.org |
