Apustuļu lūgums pavairot viņu ticību, par kuru uzzinām šīsdienas Evaņģēlija fragmentā, ir saistīts ar Jēzus pamācībām attiecībā uz pestīšanu, ko nav iespējams nopelnīt, bet kas ir saņemama kā dāvana. Jēzus mācekļi, nojauzdami, ka viņu ticība nevainagosies ar pestīšanu, ja tie balstīsies tikai uz Likuma pildīšanu, noprot, ka vienīgi Jēzus var šo pestīšanu dāvāt. Patiesas ticības spēku Jēzus attēlo, pretstatot sinepju grauda niecīgumu zīdkoka varenumam – tāds zīdkoks var augt pat 600 gadu –, un Kungs apliecina, ka ticīgajam pietiktu izteikt vienu vārdu, lai pārceltu šo varenību no līdzenuma jūrā jeb Galilejas ezerā.
Tas, kurš savu gara bagātību vai nabadzību uztic Dievam un tic Jēzus dāvātajai pestīšanai, iemantos dzīvi Dieva žēlastībā. Tieši tādēļ apustulis Pāvils norāda uz Jēzus nopelniem, kas nodrošina mums dzīvi Dieva žēlastībā, proti, Kristus Jēzus, lai gan bija Dieva veidā, tomēr neuzskatīja par ieguvumu būt līdzīgam Dievam, bet gan pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu, tapdams līdzīgs cilvēkiem... Viņš pazemināja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei (Flp 2, 6-8). Šo apustuļa vārdu kontekstā ir vieglāk saprast un pieņemt Jēzus mācību par kalpošanu tam, kurš dāvā pestīšanu, – par cilvēka kalpošanu Dievam. Cilvēks ir Dieva apdāvināts, un var teikt, ka ir Dieva parādnieks pat tad, kad ņem vērā un izpilda visus Viņa ieteikumus. Kaut gan evaņģēlists Lūkass attiecina šo līdzību vienīgi uz Kristus mācekļiem, kuri atstāja visu un sekoja Viņam, tajā ir rodama pamācība katram kristietim.
Pāvesta Franciska enciklikā Lumen fidei lasām, ka ticība ir Dieva dāvana, kuras pieņemšanai ir nepieciešama pazemība un drosme, lai varētu pilnībā paļauties un uzticēt sevi Viņam, un tādā veidā atklāt savas pestīšanas vēsturi (sal. LF 14). Atsaucoties uz svētā apustuļa Jāņa vārdiem: “Un mēs, kas ieticējām, esam iepazinuši Dieva mīlestību uz mums,” (1 Jņ 4, 16) – enciklikā tiek skaidrots, ka kristieša ticība ir ticība pilnīgai Mīlestībai, tās varenajam spēkam, kas spējīgs pārveidot pasauli un izskaidrot vēsturi. Jēzū atklātajā Dieva mīlestībā ir balstīta mūsu ticība un tās skaidrojums (sal. LF 15). Šīs mīlestības patiesumu pierāda Jēzus Kristus nāve cilvēka glābšanai. Jēzus māca atdot savu dzīvību ne vien par saviem draugiem, bet arī par ienaidniekiem, lai pārveidotu cilvēka sirdi. Jēzus nāves noslēpuma apcere stiprina ticību, nodrošina ticības gaismu, kas ļauj cilvēkam saskatīt Dieva pārliecinošo mīlestību uz mums – tā ir mīlestība, kas nevairās pat no nāves (sal. LF 17).
Kalpošana Dievam nozīmē kalpošanu Mīlestībai. Tas ļauj cilvēkam aizmirst sevi un iemantot Dievu, kurš ir Mīlestība. Pāvests Francisks atgādina, ka kristieši apliecina Dieva konkrēto un vareno mīlestību, kura veido cilvēces vēsturi un nosaka tās galējo virzību; šo mīlestību var sastapt Jēzus Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās uzvarā (sal. LF 17).
Pateiksimies Dievam par ticības gadā mums dāvātajām žēlastībām, lūgsim, lai Kungs pavairo mūsu ticību Mīlestībai un šīszemes dzīves ceļa beigās ļauj ticībā apliecināt, ka esam Viņa nederīgie kalpi, kuri ir paveikuši vien to, kas bija mūsu pienākums. Mieramtuvu.lv |
