Dieva Vārds apgaismo ticības dzīvi. Pazemīga lūgšana izies cauri mākoņiem un nerimsies, līdz sasniegs savu mērķi – Visvareno. Šo vienkāršo patiesību skaidro līdzība par muitnieka lūgšanu, kas nākusi no visas sirds degsmes. Toties farizejs, raugoties visapkārt, aizmirst uzlūkot pašu galveno – savu sirdi Dieva gaismā. Tas nav iespējams, skatoties uz apkārtējo un salīdzinot to ar sevi. Tas nav iespējams, sevi paaugstinot. Savukārt muitnieks aizmirst par visu pārējo, atstādams to ārpus savas sirds, un atveras vienīgi Dievam. Es un Dievs. Cilvēka pazemīgais skatiens sastopas ar Dieva dzīvinošo gaismu, tāpēc apkārtējais liekas nebūtisks.
Vai nav tā, ka mēs bieži raugāmies apkārt un salīdzinām sevi ar citiem? Vai lūgšanā mums ir svarīgi būt Dieva klātbūtnē, vai arī vēlamies labi izskatīties apkārtējo acīs? Tā darot, mēs kļūstam nebrīvi savā sirdī un esam pakļauti nepārtrauktai citu ietekmei.
Kam mēs līdzināmies vairāk: farizejam vai muitniekam? Viens aiziet attaisnots, otrs paliek par grēku “bagātāks”. Nepietiek tikai doties uz baznīcu, lai būtu labs, – ne jau ārējais rituāls ir svarīgs. Cilvēkam ir jāpieņem Jēzus sevī, neraugoties apkārt un neļaujot nekam citam aizpildīt sirdi. Redzam, kā farizejs, skatoties apkārt un pievēršot uzmanību tam, kas ir ārējs, ir kļuvis lepns un egoistisks, pārņemts ar sevi. Protams, vārdos viņš vēršas pie Dieva, bet patiesībā ir tālu no Viņa. Farizejs uzskata, ka visu dara pareizi un veic tik daudz labu darbu, ka gandrīz jādomā – Dievs ir viņa parādnieks. Farizeja lūgšana šķiet drīzāk veids, kā atgādināt Dievam šo “parādu” un vēl vairāk uzsvērt savu īpašo statusu gan pašam savās, gan citu acīs.
Diemžēl šādai lūgšanai nav vērtības, jo to diktē lepnība... Un tā noved arī pie rīcības, kas pauž nicinājumu pret citiem. Kā redzam, pret muitnieku šim farizejam nav nekādas labvēlības – muitnieks tiek uztverts tikai kā fons, uz kura iespējams izcelties. Jādomā, ka pat tad, ja eņģeļi nonāktu no Debesīm un parādītos šim farizejam, viņš noteikti atrastu veidu, kā sevi paaugstināt arī pār tiem. Viņš joprojām turpinātu teikt: “Dievs, es Tev pateicos, ka neesmu tāds kā citi...”
Dievs mūs aicina uzlūkot tuvāko ar mīlestību, pacietību un žēlsirdību. Īsta lūgšana sirdī iededz mīlestības liesmu, jo lūgšanā mēs iemantojam paša Dieva īpašības, tiekam ieskauti Viņa mīlestībā kā apmetnī. Ja tā nenotiek, tam jāpievērš uzmanība – varbūt mēs nemaz negribam vai arī neprotam lūgties?
Kā rīkojas muitnieks? Viņš tiek saukts par grēcinieku. Taču Jēzus, viņu uzlūkojot, ierauga patiesi pazemīgu cilvēku. Un Dievs nostājas viņa pusē un aizstāv šo grēcinieku. Kāpēc?
Grēcinieks patiešām nožēlo savu rīcību un atstāj baznīcu kā jauns cilvēks, kā atdzimis cilvēks, kurš nenicina savu tuvāko un kurā nav augstprātības un lepnības. Viņš nelielās Dieva priekšā, jo apzinās savu stāvokli, – tā vietā viņš sit sev krūtīs un nožēlo savus grēkus. Viņš lūdz piedošanu un piedzīvo, kā tā tiek saņemta, un tas ir muitnieka laimes avots – viņš par to priecāsies pats un varēs nest piedošanu arī citiem. Lūgšana šo muitnieku ir pilnībā pārveidojusi, nu viņš mīl Dievu un tuvāko ar visu sirdi.
Vēlēsimies arī mēs, lai lūgšanā Dievs mūs pilnīgi pārveido, – tieksimies iegrimt tik dziļā vienotībā ar Dievu, ka apkārtējais vairs nebūtu traucēklis.
Lūgsimies ar svētās Avilas Terēzes vārdiem:
“Lai nekas tevi neuztrauc,
lai nekas tevi nebiedē.
Viss paiet, Dievs nemainās.
Pacietība iegūst visu.
Tam, kam ir Dievs, netrūkst nekā.
Tam pietiek ar Dievu vien.”
Lai Dievs uzlūko mūs kā šo muitnieku, kurš nožēloja savus grēkus, un lai izlej pār mums savu žēlsirdību, darot mūs cienīgus saņemt pestīšanas dāvanu. Amen. Mieramtuvu.lv |
