Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Intervijas

Intervija ar Sergeju Ivanovu OP: Katram ir sava stidziņa ceļā uz Debesu Tēva mājām
08.11.2013 pl. 15:33

Intervēja Vineta Zeltkalne

Vai desmit priesterības gadi ir daudz vai maz? Nav pareizās vai nepareizās atbildes uz šo jautājumu. Ja Dieva griba ir, lai kāds vīrietis kļūtu par katoļu priesteri, tad sajūtot aicinājumu un atbildot uz aicinājumu tiek uzsāktas studijas Garīgajā seminārā un ordinējot par priesteri uzsāk savu kalpojumu Dievam un cilvēkiem, sludinot Dieva mīlestības vēstījumu Zemei.

2003.gada 7.novembrī par priesteri ordinēja Sergeju Ivanovu, kurš izvēlējās piederēt Dominikāņu jeb Sprediķotāju ordenim. Tēvs Sergejs Ivanovs mums būtu nezināms un svešs, ja vien vienu no saviem desmit priesterības gadiem nebūtu kalpojis Šķilbēnu un Baltinavas draudzēs. Laikā no 2010.gada jūlija līdz 2011.gadam jūlijam Šķilbēnu un Baltinavas draudžu ticīgie iemīļoja sirsnīgo un vienkāršo priesteri, kurš ar lielu prieku un mīlestību kalpoja Latgalē, palīdzot daudziem cilvēkiem atrast ceļu pie Dieva, palīdzot atgriezties pie Dieva, palīdzot iepazīt un iemīļot Trīsvienīgo Dievu.

Gads nav ilgs laiks, taču neskatoties uz to, ka tikai vienu gadu priesteris Sergejs kalpoja mūsu pusē, joprojām daudzi ticīgie viņu sauc par savējo priesteri. Ne tikai tāpēc, ka priesterim Viļakas novada Žīguru ciemā dzīvo mamma vai tāpēc, ka viņa bērnība ir pagājusi Bērzkalnē un skolas gadi Balvos, bet jaušas vai nejaušas satikšanās Viļakas novada ticīgajiem ar tēvu Sergeju notiek dažādās vietās Latvijā un Lietuvā.

- Kādās draudzēs esiet kalpojis desmit gadu laikā?

Pirmā vieta kurā kalpoju, bija Tallinas Sv. Pētera un Pāvila draudze Igaunijā. Tur tiku iesvētīts par priesteri un nokalpoju kā svētdienas skolas vadītājs un katehēts vienu gadu. Pēc tam tiku pārcelts uz Liepāju par jaundibinātās Sv. Dominika draudzes prāvestu. Divus gadus vēlāk kļuvu par Betānijas dominikāņu māsu kapelānu Sv. Jāzepa klosterī Rīgā. Vienlaicīgi, sakarā ar priesteru trūkumu Rīgā, šajā  laikā palīdzēju vairākiem prāvestiem viņiem uzticētajās draudzēs. Atkal pēc diviem gadiem atgriezos uz gadu Liepājā, bet tad kalpošana turpinājās dzimtajā Latgalē. Sākumā Ludzas pusē - biju par Pildas, Istalsnas un Brodaižu draudžu administratoru, tad Baltinavas un Šķilbēnu draudzēs. No Latgales mani pārcēla uz klosteri Viļņā.

- Kādi ir Jūsu šī brīža pienākumi?

Viļņas klosterī dzīvoju jau trešo gadu. Pildu klostera priekšnieka vietnieka un studiju promotora pienākumus. Ikdienā kalpoju divos sieviešu klosteros svinot tur Svēto Misi un uzklausot grēksūdzes. Palīdzu bērniem sagatavoties grēksūdzei un komūnijai. Palīdzu priesterim, kurš apkalpo poļus. Joprojām braucu uz Rīgu pasniegt lekcijas Rīgas Augstākajā Reliģijas zinātņu institūtā (RARZI). Neklātienē studēju doktorantūrā Varšavā.

- Sakiet, kā kļuvāt par lektoru RARZI?

Tam ir interesanta vēsture. Kad tiku nozīmēts par prāvestu Liepājā, vienlaicīgi mani piespieda būt par Liepājas klostermājas priekšnieku. Es biju pārbijies no atbildības nastas un bieži devos pie garīgtēva, lai lūgtu padomu. Tā sagadījās, ka garīgtēvs bija arī RARZI direktors. Pirmās mūsu sarunas laikā viņš uzzinādams, ka man ir iegūts maģistra grāds teoloģijā ar specializāciju katehētikā un pedagoga kvalifikāciju, piedāvāja man pasniegt katehētiku. Savukārt, pēc otrās mūsu sarunas viņa piedāvājums bija pasniegt arī garīgās dzīves teoloģiju. Līdz ar to darbu RARZI iesāku 2006./2007.m.g.

- Jūs esiet vadījis apmācības katehētiem Bauskas novada Bruknas muižā 2012.gada septembrī, Latvijas Kristīgo nometņu centrā "Gančauskas", Līgatnes pagastā 2013.gada septembrī. Kāda nozīme un loma ir sistemātiskai katehētu apmācībai?

Katehētiem jeb katoliskās ticības mācības skolotājiem arī pašiem ir nepieciešams nemitīgi pieaugt ticības patiesību izpratnē, kā arī jāaizkopj personīgā garīgā dzīve. Tāpēc arī RARZI katehēzes centrs Lolitas Ērgles vadībā rīko dažāda veida kursus katehētiem. Man kā šī centra līdzstrādniekam tiek piedāvāts kursos lasīt lekcijas par katehēta aicinājumu un garīgumu. Tā ir brīnišķīga iespēja iepazīt Latvijas katehētus, dalīties pieredzē un vienkārši būt kopā.

- Šogad uzzinājām, ka esiet kļuvis par mācību grāmatas jeb latviešu valodā izdotā pirmā mācību līdzekļa bērnu sagatavošanai sakramentiem - katehēzes mācību komplekts "Mana Pirmā Svētā Komūnija - katehēze Gandarīšanas un Euharistijas sakramenta pieņemšanai" autoru. Kā notika darbs pie tik apjomīga darba izveides? Kāds bija Jūsu personīgais uzdevums šī mācību līdzekļa tapšanā? Vai ir plānota kāda iepazīstināšana ar šo izdevumu arī Latgalē?

Sākumā darba grupā sastādījām katehēzes programmu. Tad katehēzes centra vadītāja izveidoja darba grupu šī mācību komplekta tapšanai. Darba grupu veidoja ne vien teologi, bet gan arī psihologi un pedagogi. Man galvenokārt bija jāatbild par to, lai katehēzes grāmata un burtnīca, kā arī katehēta grāmata būtu sarakstītas teoloģiski precīzā valodā. Darba gaitā sanāca, ka vienas grāmatas gadījumā kļuvu arī par līdzautoru. Sakarā ar to, ka biju strādājis Liepājas diecēzē, RARZI vadība uzticēja man  mācību līdzekļa  prezentāciju šajā diecēzē, kas notika gan Liepājas katehētu skolā, gan diecēzes priesteru sanāksmē. Ja būsim ielūgti uz Rēzeknes  - Aglonas diecēzi, atbrauksim ar šādu prezentāciju arī uz Latgali.

- Jūsuprāt, Jūsu lielākie paveiktie uzdevumi desmit priesterības gados un nākotnes plāni nākamajiem desmit kalpošanas gadiem?

Lielākais, ko priesteris var izdarīt ir katru dienu svinēt Svēto Misi un būt pieejams biktskrēslā, jo tādā veidā Dievs kļūst  pieejams cilvēkiem – cilvēks saņem Dieva piedošanu un atgūst kopību jeb vienotību ar Viņu. Priestera pienākums ir ikdienu nodrošināt ticīgajiem šo iespēju un es centos to darīt. Saskaņā ar Baznīcas liturģisko tradīciju tiek svinēta vien priesterības divdesmit piektā un piecdesmitā gadadiena. Laikam jau tas nozīmē, ka desmit priesterības gadi ir tikai sākums, kurš mēdz būt grūts...

Par desmit kalpošanas gadiem esmu sapratis, ka galvenais priestera dzīvē ir Dieva vārdu jeb Svēto Rakstu ikdienas apcere, jo tas nodrošina personiskas attiecības ar Dievu. Es vēlos pildīt Dieva gribu, Viņam pašam par godu. Apbrīnojami, ka Dieva griba ir, lai katrs no mums nokļūtu Debesu mājās. 

- Jūsu ieteikumi jaunajiem puišiem, kuri ir domājuši, ka gribētu kļūt par priesteri.

Domāju, ka nav vienas receptes. Dievs katru uzrunā personiski un vada individuāli. Katram ir sava stidziņa ceļā uz Debesu Tēva mājām. Manējā ir klosterdzīve un priesterība. Atceros, kad pirmo reizi iedomājos par iespēju iestāties klosterī, pateicu sev "es iešu!". Tad sekoja ikdienas dalība Svētajā Misē un komūnija, regulāra grēksūdze, piedalīšanās puišu aicinājumu nometnē, saruna ar garīdznieku. Viss notika savā laikā, bez steigas nonācu pie lēmuma iestāties klosterī un sākt mācības seminārā. Mācību laikā ar garīgtēva palīdzību tiku skaidrībā, ko Dievs no manis vēlas, nevis ko es gribu... To arī novēlu, katram, kurš savā sirdī nojauš aicinājumu uz priesterību.

Katedrāle.lv
Foto: No personīgā arhīva