Jēzus aicina paraudzīties no pilnīgi cita skatupunkta – nedomāt tik daudz par nāvi kā par mūžīgo dzīvi. Tā ir dzīve, kurā valdīs pilnība un kurai nekad nebūs gala. Jēzus vārdos izskan aicinājums paļauties uz Dievu – uz Dievu, kurš ir dzīvs. Un te mēs ikviens esam aicināti nopietni padomāt: vai es ticu, ka Dievs ir dzīvo Dievs un ka pēc nāves es arī varēšu būt līdzdalīgs šajā Dieva dzīvē?
Mūsu ticība Dievam, kurš ir dzīvs, ir dzīva tad, ja tā tiek dzīvota ikdienā, turklāt kā nemitīgi meklējumi, nevis nogurdinošs ieradums. Ja mūsu ticība ir ilgas un vēlēšanās, nevis garlaicīgs pienākums, ja mūsu lūgšana ir personīgas attiecības un saruna ar Dievu, nevis kādu noteiktu ritu izpildīšana.
Mūsu ticība ir dzīva, ja mēs kā Zahejs ļaujam, lai Dievs mūs uzrunā, ja ļaujam, lai Dievs mūs pārsteidz un pilnīgi pārveido, kā tas bija ar Pāvilu, kura dzīvē pēc tikšanās ar Kristu nekas vairs nebija tā kā iepriekš. Mūsu ticība Dievam ir dzīva, ja Viņa Vārdu, ko lasām Svētajos Rakstos, uztveram kā dzīvu Vārdu, kurš mūs uzrunā un kurā rodam atbildes uz dzīves svarīgākajiem jautājumiem, nevis šīs atbildes meklējam žurnālos. Mūsu ticība ir dzīva, ja ieklausāmies tajos, kuri mums par Kungu stāsta un liecina par Viņa lielo mīlestību savā dzīvē. Mūsu ticība ir dzīva, ja tā skar arī mūsu ikdienas dzīvi. Kad nesam cerību tiem, kas ir izmisumā, patiesību tiem, kas maldās, mīlestību tur, kur valda naids, un piedošanu tur, kur sāpīgi dara pāri, – kā to skaisti formulējis un apliecinājis svētais Francisks.
Kristieša aicinājums ir ticēt Dievam, kurš ir dzīvs, strādāt un, ja nepieciešams, panest ciešanas, lai citiem būtu dzīvība, lai tie varētu nogaršot kaut nedaudz no šīs dzīvības, kas ir mūsos, jo Dievs mums to ir dāvājis, lai kur mēs būtu un lai ko darītu.
Izcilu ticības paraugu dzīvajam Dievam redzējām pirmajā lasījumā – māte iedrošina savus dēlus nebaidīties nāves priekšā, jo viņa zina, ka nāvei nepieder pēdējais vārds, bet mēs visi dzīvojam Dievā. Mieramtuvu.lv | 
