Tādēļ, ka mēs neesam spējīgi līdz galam izdibināt dievišķās dabas noslēpumus, jo tam mūžības nepietiek, pazemīgā ticībā pieņemsim atklātās patiesības, kuras esam mantojuši caur Svētajiem Rakstiem un Baznīcas Tradīciju.
Viena no šīm patiesībām, lai arī ne pārāk tiešā veidā, izskan šodienas Evaņģēlija lasījumā, sakot, ka vienīgi Dievs ir pašpietiekams kā patiesais dzīvības avots, Viņš ir vienīgais, kas spēj apveltīt ar dzīvību sevi pašu (ja vien mēs varam izteikties tādā veidā par To, kurš ir pastāvējis vienmēr un kuram nav ne sākuma, ne beigu!), Viņš ir dzīvs pēc savas būtības un Viņam nav nepieciešams saņemt dzīvību no kāda cita, Viņš pats visu, kas pastāv, apveltī ar dzīvību, Viņš vienīgais ir ESOŠAIS pats sevī. Tieši šāda nozīme gan jūdaismā, gan kristietībā tiek piešķirta vārdiem “Es esmu” – vārdiem, kuriem Kungs Jēzus šodien pievērš arī mūsu uzmanību. Viņš ne tikai brīdināja savus mācekļus par viltus mācītājiem, kas laiku beigās nāks Viņa vārdā, bet novēlēja arī mums būt piesardzīgiem attiecībā uz pasaulīgo ideoloģiju, kura bieži vien liek cilvēkam dievināt pašam sevi un piespiež viņu aizmirst To, no kura viņš ir saņēmis savas dzīvības dāvanu.
Sava ego cildināšana jeb, kā mūsdienās pieņemts teikt, tiekšanās “kļūt par savas dzīves noteicēju” – tas ir tas pats senais grēks, ko paveica pirmais cilvēks. Savā vēlmē līdzināties Dievam Ādams un Ieva pieņēma lēmumu, ka paši spriedīs par to, kas viņiem ir labs un kas ļauns, kā rezultātā ir radusies nāve, kas tikai pierādīja to, cik bezjēdzīgi un smieklīgi ir cilvēka centieni pašam kļūt par Dievu, kļūt par Esošo, kļūt par savas dzīvības devēju un uzturētāju. Arī mūsdienu cilvēks cenšas sev iestāstīt, ka viņam pietiek pašam ar sevi, aizmirstot par savas būtības izcelšanos.
“Pielūkojiet, lai jūs netiktu pievilti, jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: “Es esmu,” – turklāt tas, kurš nāk šādā veidā, bieži slēpjas mūsos pašos – tas ir egoisma un lepnības pārņemtais vecais, proti, grēcīgais cilvēks. Beidzot ir pienācis laiks atmest melus un saprast to, ka Dievs visas cilvēces vēstures gaitā ir vēlējies nevis cilvēku nomākt, bet dalīties ar viņu tajā, kas pirms pasaules radīšanas piederēja vienīgi Viņam: Dievs vēlas tevi iekļaut savas dievišķās mīlestības un dzīvības apmaiņā. Radiovaticana.org | 
