Runājot par prieka tematu, prātā nāk Jēzus teiktie vārdi: “Jūs skumsiet, bet jūsu skumjas pārvērtīsies priekā. Kad sieviete dzemdē, tā skumst, ka viņas stunda ir pienākusi, bet, kad tā dzemdējusi bērnu, tad vairs neatceras bēdas prieka dēļ, jo cilvēks ir dzimis pasaulē.”
Ar šiem vārdiem Jēzus ir vēlējies pateikt kādu ļoti svarīgu atziņu, proti, ka patiess un ilgstošs prieks rodas, pateicoties dažādām grūtībām, pateicoties upurgatavībai. Jā, šī pasaule ir tā iekārtota, ka prieks un grūtības savstarpēji nomaina viens otru, līdzīgi kā viļņi nomaina cits citu jūrā, un cilvēkam nekādi neizdodas tos ilgstoši nodalīt. Taču, nespēdami nodalīt prieku no grūtībām, mēs tiekam nostādīti kādas būtiskas iespējas un izvēles priekšā – vai nu izvēlēties kādu neīstu un īslaicīgu prieku, kurš cilvēku var novest līdz pat ilgstošām ciešanām, vai arī izvēlēties īslaicīgas grūtības, caur kurām sasniedzam ilgstošu prieku.
Un šeit runa nav vienīgi par garīgu prieku šaurā izpratnē, bet par jebkuru cilvēka cienīgu prieku kā, piemēram, jau pieminēto prieku par bērna dzimšanu, prieku par ģimenes vienotību, prieku par svētkiem, par draudzību, par labi paveiktu darbu, prieku par sasniegumiem mākslā un sportā. Arī šāda veida cilvēciskais prieks tiek sasniegts, pateicoties pārdzīvotajām grūtībām, pateicoties uzticībai un neatlaidībai. Turklāt vēl jāpiebilst, ka šajā gadījumā, proti, kad cilvēks uzņemas īslaicīgas grūtības, kas palīdz sasniegt ilgstošu prieku, priecīgs un laimīgs ir ne vien viņš pats, bet arī daudzi citi. Savukārt tad, ja kāds izvēlas prieku, kurā nav nekā svēta, īslaicīgu prieku, kas noved pie ilgstošām ciešanām, tad parasti šī īslaicīgā laimes izjūta citiem atnes sāpes un vilšanos. Lai padomājam kaut vai par tiem, kas nav uzticīgi laulībā, vai par tiem, kas atrodas alkohola un narkotiku varā. Ja arī šādās reizēs cilvēki uz kādu brīdi jūtas priecīgi un laimīgi, tad cik daudz ciešanu viņu “prieks” var sagādāt ģimenei un tuviniekiem!
Pārdomājot tālāk par prieka tematu, kāds varbūt gribēs jautāt: bet vai tad ticīgajiem cilvēkiem prieks ir saistīts tikai ar nākotni, ar to, kas mūs gaida mūžībā? Noteikti ne, jo ir kāds apslēpts prieks, kuru cilvēks spēj izjust arī gaidīšanas brīdī. Varbūt pat tieši gaidīšana ir tīrākā prieka forma, vismaz šajā pasaulē, jo gaidīšana ir cieši saistīta ar cerību. Atceros, lasīju kāda itāļu rakstnieka darbu, kurā viņš salīdzina sestdienu ar svētdienu kādā lauku ciematā. Viņa skatījumā cilvēki daudz intensīvāku prieku izjūt nevis svētdienā, kad ciematā svin svētkus, bet gan sestdienā, kad viņi ar prieku tiem gatavojas un tos gaida. Šajā gadījumā ticīgs cilvēks no minētajiem ciema iedzīvotājiem atšķiras ar to, ka svētki, kurus viņš gaida, neilgs tikai dažas stundas, lai pēc tam iestātos pelēkā ikdiena. Svētki, kurus mēs gaidām visu dzīvi un kuriem gatavojamies, nebeigsies nekad.
Šīs pārdomas par prieka tematu mēs varētu noslēgt ar kādu praktisku padomu: mums visiem vajadzētu daudz mazāk “izgāzt” citu priekšā savas dažādās neveiksmes un problēmas. Jo pretēji mūsu tautas dziesmā ietvertajai gudrībai mēs pārāk bieži apstājamies tikai pie vārdiem “bēdu manu, lielu bēdu…” un labprāt raudādami paliekam, sēžot uz akmens, kas mūs ir apstādinājis. Tā vietā būtu svarīgi saskatīt, cik mums līdzās ir daudz kā tāda, par ko varam no sirds priecāties! Iedomāsimies, cik lielu prieku mēs varētu sagādāt kaut vai saviem mājiniekiem – vīram, sievai, bērniem – jau ar to vien, ka, viņus satiekot, mēs allaž parādītu, cik mums ir liels prieks viņus atkal redzēt. Jo sevišķi tas ir svarīgi bērniem, kuri, redzot savus vecākus apmierinātus, paši atplaukst kā ziedi saules priekšā.
Šo dāvanu kopā ar visām pārējām tad lai arī neaizmirstam cits citam sagatavot un pasniegt Ziemassvētkos. Un, protams, arī ikdienā dzīvosim tā, lai Kristus nesto prieku mums neviens nevar atņemt. Mieramtuvu.lv |
