Kāzu ceremonijas ietvaros līgavainis devās uz savas līgavas tēva namu un krāšņas procesijas pavadībā jauno sievu atveda pie sevis. No šī brīža jaunais pāris sāka dzīvot zem viena jumta.
Eņģeļa pasludināšanas laikā Jāzeps un Marija bija derības pirmajā posmā – kāzu svinības vēl nebija notikušas, bet Dieva un Likuma priekšā viņi bija vīrs un sieva. Šajā laikā Jāzeps saprot, ka Marija ir mātes cerībās. Dažkārt skeptiķi teic, ka Jēzus jaunavīgās ieņemšanas idejas pamatā ir senā cilvēka bioloģijas zināšanu trūkums, taču, ja Bībeles laika cilvēks nezinātu, kā rodas bērni, tad būtu grūti izskaidrot Jāzepa apjukumu.
Lai saprastu, cik dramatiska bija šīs jaunās ģimenes situācija, ir vērts pārlasīt, ko šādos gadījumos noteica Vecās Derības Likums. Saskaņā ar Mozus priekšrakstiem Jāzepam bija tiesības Mariju pakļaut apkaunojošiem rituāliem (Sk 5, 11-31) vai arī viņu pazudināt (At 22, 20-21). Jāzeps pazina Rakstus, viņš zināja, ko šādā situācijā nosaka Likums, taču viņš pazina arī Mariju, par kuras nevainību bija drošs, tādēļ viņš izvēlējās nevis sāpināt, bet ciest un mīlēt. Jāzeps ne tikai bija taisnīgs, viņam bija arī mīloša sirds, tieši tādēļ Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam aicinājumu, kas ievērojami pārsniedza visas viņa cerības.
Kad Mīlestība tuvojas grēka ievainotajai pasaulei, pasaule piedzīvo satricinājumu. Dievs var ienākt mūsu dzīvē ļoti negaidīti. Iesākumā mēs Viņa klātbūtni neatpazīstam un raugāmies uz dzīves satricinājumiem vienīgi no savas cilvēciski ierobežotās perspektīvas. Mēs bieži izdarām pāragrus secinājumus un visiem spēkiem cenšamies noturēties pie pašu izauklētās dzīves programmas, taču tad, kad mūsu spēki un idejas ir izsīkuši, kad esam apjautuši savu nevarību, Dievs mums atklāj patiesību. Mēs ieraugām, ka Viņš mūs nekad nav pārstājis mīlēt, un saprotam, ka mums ir trūcis pacietības un paļāvības. Piedzīvojot Dieva mīlestības lielumu, mēs atskārstam savu grēcīgumu, taču tajā pašā laikā mūsu sirdi piepilda patiess prieks un pateicība. Mēs ieraugām savu dzīvi daudz plašāka stāsta ietvaros, un mūsos dzimst vēlēšanās dzīvot tikai Dievam. Tā ir Adventa pieredze, kas pārsteidz un satricina, taču beigu beigās dāvā lielu prieku.
Pēc šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā aprakstītajiem notikumiem saprotam, ka Jāzepa un Marijas dzīve pilnībā izmainījās – viņi vairs nesekoja saviem plāniem un savai dzīves programmai, bet Dieva aicinājumam. Tā ir svētuma esence. Svētums atklājas cilvēka gatavībā bez nosacījumiem paklausīt Dieva gribai. Mēs dažkārt gribētu Dieva gribu pakārtot sev, taču sekot Dieva aicinājumam nozīmē tieši pretējo. Dieva aicinājums vienmēr pārsniedz mūsu priekšstatus, tas ir ceļš, kura maršrutu zina vienīgi Dievs, ceļš, pa kuru nav iespējams virzīties uz priekšu bez ticības, drosmes un mīlestības. Mieramtuvu.lv | 
