Saņemsim roku, ko mums pretī sniedz šis Bērns, – tā ir roka, kas neko nevēlas ņemt, tikai dāvāt. Dievs vēlas tev dāvāt sevi, Viņš grib vienmēr palikt kopā ar tevi. Svētīgā Māte Terēze no Kalkutas savā dienasgrāmatā rakstīja: „Kādu dienu es gāju pa Londonas ielām un ieraudzīju labi ģērbtu, bet piedzērušos vīrieti. Viņš izskatījās tik skumjš un nožēlojams. Es piegāju viņam klāt, paņēmu aiz rokas un sacīju: „Kā tu jūties?” Viņš paskatījās man acīs un teica: „Ak, cik sen es neesmu jutis cilvēka rokas siltumu!” Pēc brīža viņa seja atplauka un pārvērtās.” Jau no seniem laikiem zināms, ka pieskāriens ir viens no veidiem, kā izteikt mīlestību. Pēc neskaitāmiem pētījumiem attiecībā uz bērnu attīstību varam secināt: bērniem, kurus samīļo, apskauj un skūpsta, ir veselīgāka jūtu dzīve un pozitīvāka pasaules uztvere, nekā tiem, kurus ilgāku laiku atstāj bez fiziska kontakta. Pieskāriens ir spēcīgs līdzeklis, lai izteiktu savstarpēju mīlestību. Mūsu sabiedrībā rokas paspiešana pauž atklātību un tuvību otram cilvēkam. Ja kāds atsakās paspiest otram roku, tas nozīmē, ka viņu attiecībās kaut kas nav kārtībā, ir kāds aizvainojums. Man pazīstams priesteris vadīja studentiem rekolekcijas. Pirmās dienas vakarā viņš sacīja: „Kad jūs šodien pārnāksiet mājās, apskaujiet un samīļojiet savu tēti un mammu.” Nākamajā tikšanās reizē priesteris jautāja: „Kurš no jums samīļoja savu mammu?” Apmēram 80 % jauniešu teica, ka viņi to izdarīja. Bet, kad viņš jautāja: „Kurš no jums apskāva un samīļoja savu tēti?”, to bija izdarījuši tikai 30 % jauniešu. Ja tu nevari paspiest roku un samīļot savu tēti vai mammu, tas nozīmē, ka tu nes sevī aizvainojumu, dusmas, nepiedošanu, varbūt vaino viņus arī daudzās savās neveiksmēs. Kāds jaunietis to sapratis, piezvanīja uz mājām. Klausuli pacēla tētis. „Sveiks, tēti, tas esmu es” – viņš nedroši sacīja. „Sveiks, dēls! Pagaidi, es tūlīt pasaukšu mammu.” „Nesauc mammu, es gribēju parunāt ar tevi.” „Vai kas noticis? Tev ir vajadzīga nauda?” „Nē, runa nav par naudu. Pēdējā laikā es daudz domāju par tevi, tēt, un mūsu attiecībām. Tu smagi strādāji daudzus gadus, lai apmaksātu manas studijas, bet es tev nekad pat neesmu pateicis paldies. Tagad par to es lūdzu tev piedošanu. Tu esi labākais tētis pasaulē! Paldies tev!” Iestājās klusums. „Vai tu esi dzēris, dēls?” tēvs jautāja. „Nē, tēt.” Aizkustināts par šiem vārdiem, tēvs sacīja: „Paldies, dēls! Es šo sarunu gaidīju vairākus gadus.” Varbūt šodien arī tavs tētis, mamma, dēls vai meita gaida šādu sarunu. Mēs gaidām un vienlaikus arī baidāmies sastapties viens ar otru, baidāmies cits citam paspiest roku, apskaut un samīļot. Un šīs bailes bieži vien ņem virsroku. Vai gaidāmie Ziemassvētki dos mums spēku pārvarēt bailes un atrast laiku ilgi gaidītai sarunai? Atcerēsimies svētīgās Mātes Terēzes vārdus: „Tik reižu, cik tu uzsmaidi savam brālim un pastiep viņam pretī roku, tik reižu ir Ziemassvētki. Cik reižu tu dod cerības cilvēkam, kas piedzīvojis vilšanos, tik reižu ir Ziemassvētki. Cik reižu tu ļauj, lai Dievs caur tevi mīlētu citus – ir Ziemassvētki.” Aizdedzot jau ceturto sveci Adventa vainagā, lūgsim Dievu par mūsu attiecību uzlabošanu ģimenē. Sēžoties pie Ziemassvētku galda un laužot oblāti palūgsim viens otram piedošanu un samīļosim savus tuvākos. Novēlu Jums patiesu mieru un prieku šajos svētkos! Foto: Freedigitalphotos.net | 
