Pirms gada mikroblogošanas vietnē Twitter Benedikts XVI rakstīja: „Viss ir Dieva dāvana. Tikai tad, ja atzīsim šo vitālo atkarību no Radītāja, mēs iemantosim brīvību un mieru.” (06.02.2013.) Reiz eņģelis cilvēkam sacīja: „Ej, un lauz mīlestības maizi ar tiem, kuriem tā ir vajadzīga, jo dot nozīmē dzīvot.” „Vai man jādod arvien no jauna, nekad nepārstājot?” jautāja cilvēks. Eņģelis atbildēja: „Ak, nē! Esi godīgs attiecībā pret sevi un beidz dāvāt tad, kad Dievs pārstās dāvāt tev.” Mīlestības pamatā ir došana. Visas piecas mīlestības valodas, par kurām mēs runājām Adventa pārdomās, mudina mūs dāvāt kaut ko līdzcilvēkiem, taču dažus vairāk uzrunā dāvanu saņemšana. Dāvana ir kaut kas tāds, ko tu vari turēt rokā un teikt: „Redz, viņš/viņa domāja par mani” vai: „Es esmu viņam/viņai svarīgs(-a)!” Lai kādam pasniegtu dāvanu, vispirms par viņu jādomā. Ziemassvētkos un gadu mijā mēs sniedzam cits citam dāvanas, kas ir cieņas un mīlestības redzamā izpausme. Taču šajā laikā mēs tiekam aicināti pievērst uzmanību vislielākajai Ziemassvētku dāvanai – Svētajā naktī Dievs, kļūdams Cilvēks, dāvāja mums pats sevi, lai mēs kļūtu līdzdalīgi Viņa dievišķajā dzīvē. Tā ir vislielākā dāvana. Taču dažkārt, kad sniedzam dāvanas, mēs nereti mēģinām savu sirdi aizstāt ar naudu vai citām materiālām lietām. Iemiesošanās noslēpums savukārt atklāj to, ka Dievs dāvā mums sevi savā mīļotajā Dēlā. Mācīsimies no Viņa nesavtīgi dāvināt sevi citiem. Dāvana ir acīmredzams un taustāms mīlestības simbols. Kādā no Bruno Ferrēro grāmatām stāstīts par laulāto pāri, kas dzīvoja lielā nabadzībā, taču abi laulātie viens otru ļoti mīlēja. Viņiem nebija gandrīz nekā. Vīrs mantojumā no vecākiem bija saņēmis senu Šveices pulksteni bez siksniņas, savukārt sievai bija ļoti skaisti mati. Pirmajā laulības gadadienā viņi nolēma viens otram uzdāvināt kādu īpašu dāvanu un tā sagādāt viens otram prieku. Bet kur ņemt naudu dāvanai? Sieva nolēma nogriezt savus skaistos matus, pārdot tos un par saņemto naudu nopirkt vīram dārgu siksniņu pulkstenim. Vīrs savukārt pārdeva Šveices pulksteni, lai nopirktu sievai matu suku komplektu. Kad laulības gadadienā viņi pārnāca mājās no darba, sievai rokās bija maziņa kastīte, kurā atradās dārga pulksteņa siksniņa, bet vīra rokās – kastīte ar matu suku komplektu. Kad vīrs ieraudzīja, ka sieva ir nogriezusi matus un rokās tur kastīti ar dārgo dāvanu, viņa acīs no aizkustinājuma sariesās asaras. Arī sieva sāka raudāt, kad ieraudzīja viņai nopirkto suku komplektu. Taču nelielā vilšanās netraucēja viņiem būt laimīgiem, ļoti laimīgiem, jo skaistākā no visām dāvanām ir mīlestība, kuru šīs dāvanas simbolizēja. Senatnē laulības gredzenos tika iegravēti vārdi vai arī simbolisks attēls, piemēram, delna, kura tur sirdi, un vārdi „Man nav nekā vairāk, ko tev dāvāt”. Mācīsimies arī mēs saskatīt otra cilvēka dziļākās ilgas! Saskatīsim viņa vēlmi būt mīlētam! Svētdarīsim jauno 2014. gadu ar mīlestības darbiem! Laikraksts „Novadnieks” |