Kas ir šie ļaudis, kurus dēvē par pagāniem? Vārdam ir daudz nozīmju, bet to varam tulkot šādi – ir runa par ļaudīm, kas nepazīst vai neatzīst Kristu kā savu Kungu un Dievu.
Trīs ķēniņi simbolizē meklējošo cilvēku, kurš mēģina saprast Visuma jēgu, izmantojot savas prāta spējas, lai nonāktu pie slēdziena, ka aiz visa, kas vien pastāv, ir Augstākais prāts, visa sakārtotājs. Austrumu gudrie bija Kristus laikmeta izcilākie zinātnieki, kuri meklēja kopsakarības starp zvaigznēm un cilvēka likteni.
Stāstiem par Jēzus bērnību ir savs vēsturiskais kodols, kā to labi atgādināja bijušais pāvests Benedikts, taču šiem stāstiem ir nepieciešama teoloģiska interpretācija. Baznīca šīsdienas svētkus sauc par Kunga epifāniju – Kunga parādīšanos –, pieminot brīdi, kad Jēzus pirmo reizi atklājas kā pasaules ķēniņš, kura priekšā visi laicīgie valdnieki noliec galvu. Viņš nav tikai Bērniņš Kristus – Viņš ir ķēniņš, kuram ir pakļauta visa pasaule, ieskaitot mūsu dzīvi. Austrumu gudrie mums rāda piemēru, ka Kristus priekšā ir jānoliec galva, ka Viņam tuvoties var tikai ar dziļu dievbijību. Cilvēka prātam ir jāpaliek atvērtam uz ko lielāku nekā tikai tas, kas sasniedzams ar savu empīrisko zināšanu dabiskajām spējām. Prāts, kas sevi bremzē un izslēdz noslēpumu, pats sevi ierobežo un nespēj saprast šīs pasaules dziļāko jēgu.
Šīsdienas svētki mums atgādina, cik svarīgs ir lūgšanas un pielūgsmes gars, lai iepazītos ar Dievu un lai Viņu satiktu. Adorācija, pielūgsme ir iespējama tikai tad, ja esam pazemīgi. Ja mūsu prāts, gudrais prāts, zinošais prāts, pieļauj, ka ir kas vairāk par redzamo pasauli, kaut kas tāds, kas stāv tai pāri, tad dabiskā reakcija ir adorācija, pielūgsme. Šī attieksme raksturo katru cilvēku, kas ir atvērts Dievam, vienalga, kāda būtu viņa reliģija. Tomēr kristietībā mēs noliecam savu galvu Kristus priekšā un Viņā atpazīstam Dievu kā To, kas mūsu ir radījis un atpestījis. Tieši lielais Dieva iemiesošanās noslēpums atšķir kristietību no jebkuras citas reliģijas. Šīs patiesības gaismā mēs varam labāk izprast pravieša Isaja vārdus šīsdienas pirmajā lasījumā: “Jo, lūk, tumsa apklāj zemi un krēsla apņem tautas, bet pār tevi parādās Kungs, un tevī kļūst redzama Viņa godība.” Kristū kļūst redzama Dieva godība. Apustulis Pāvils uzsver, cik unikāls ir šis brīdis, kad Dievs ienāk pasaulē: “Tas nebija atklāts iepriekšējām cilvēku bērnu paaudzēm.”
Vai mēs šodien joprojām apzināmies, ko visai pasaulei nozīmē tas, ka Dievs sevi atklāj? Vai mēs arī šeit, mūsu Latvijā, neesam noguruši ticībā un vai joprojām apjaušam, cik tā ir liela laime – pazīt Kristu un ticēt, ka Viņā sevi ir atklājis neredzamais Dievs? Vai mēs priecājamies būt kristieši? Ir jālasa liecības, ko sniedz kristieši Tuvajos un arī Tālajos austrumos, – satikuši Kristu, viņi liecina, kā ir sapratuši, ka Kristus ir Dieva Vārds, kas iemiesojies; šie cilvēki liecina, ka Viņš patiešām piepilda viņu sirdi. Šīs liecības līdzinās svētā Augustīna liecībai, kurā svētais nožēlo, ka ir atzinis Kristu tik vēlu: “Mana sirds ir nemierīga, kamēr tā neatrod mieru Tevī, Kungs.” Un Augustīns piebilst: “Vēlu es Tevi iemīlēju, skaistums, tik senais un tik jaunais, vēlu Tevi iemīlēju.” Trīs ķēniņu svētki mums atgādina, ka nekas nespēj dāvāt īstu mieru ārpus Dieva un ka mēs nedrīkstam apstāties savos patiesības meklējumos, kamēr neesam satikuši Patiesības avotu. Savukārt, ja esam pazinuši Kristu kā mūsu Pestītāju, tad nezaudēsim Viņu! Paliksim pie Viņa, atpūtīsimies pie Viņa mūsu dzīves ceļā. Un piedzīvosim Kristus vārdu patiesību. Viņš mums saka: “Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti. Es jūs atspirdzināšu.” (Mt 11, 28)
Šīsdienas Evaņģēlija lasījumā skaidri redzam atšķirību starp pazemīgajiem ķēniņiem un Hērodu, kura sirdī ir nepatiesība, skaudība un augstprātība. Viņš ir visu to cilvēku simbols, kas, būdami ieslēgti sevī, nespēj atvērties patiesībai, tāpēc ka savā ikdienā patiesību nemaz nemeklē, bet gan samierinās ar meliem par sevi, par citiem un pat par Dievu. Hērods meklē tikai savu godu, viņš ir tik piepildīts un pārņemts ar sevi, ka nespēj pieļaut pat domu, ka varētu būt kāds, kas būtu augstāks par viņu. Hēroda dzīvē nav vietas nevienam citam, arī Dievam ne. Un sava akluma dēļ viņš ir gatavs nogalināt nevainīgus bērnus, lai būtu drošs, ka neviens viņu neapdraudēs.
Tieši augstprātība ir visu netikumu galva, kā to māca Baznīcas tēvi un garīgie skolotāji, atsaucoties uz Svētajiem Rakstiem un uz garīgās dzīves pieredzi. Godkārība ir liels kārdinājums, kas ienes pasaules garu arī pašā Baznīcā. Pāvests Francisks bieži vien aicina kristiešus un īpaši Baznīcas ganus atteikties no godkārības un šīs pasaules slavas, jo tās liek meklēt atzīšanu, ko sniedz pasaules varas, bet aizmirst Kalna svētību gara būtību: “Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņiem pieder Debesu valstība.” Arī Augustīns to ir uzsvēris, runājot par pazemību kā par mīlestības priekšnoteikumu. Un cik pareizi ir rakstījusi Zenta Mauriņa par pazemību kā par ceļu, kas ved uz līdzjūtību: “Pazemīgais dzīvo līdzās citiem, dzeloņstiepļu žogu starp Es un Tu viņš noplēš un pat nepamana, ka viņa rokas asiņo.” Tā asiņoja Kristus rokas un kājas par mums, lai mēs dzīvotu un tiktu atpestīti. Tas bija Dieva mīlestības vislielākais pierādījums. Būdams pacelts pie krusta, Kristus visā pilnībā parādījās kā pasaules Kungs un Ķēniņš. Skatoties gan uz silē guldīto Bērnu, gan uz krustā sisto Kristu, mēs varam vienīgi atbildēt ar savu mīlestību, uzdāvinot Jēzum savu sirdi, tāpat kā trīs ķēniņi Bērniņam Kristum dāvināja savus dārgumus. Mieramtuvu.lv
Foto: Katedrāle.lv |
