Tā par Kristību sacīja svētais Gregors no Nazianzas. Bet ko tu par to domā? Kā tu to vērtē? Vai šī sakramenta auglis ir Dieva valdīšana tavā dzīvē?
Ja Kristības žēlastību izniekojam un neejam pa atgriešanās ceļu, tad ar savu nekristīgo dzīvesveidu mēs attālinām no Dieva citus. Nesen izlasīju kāda cilvēka pārdomas par kristiešu dzīvi: “Tas ir smieklīgi, cik vienkārši cilvēki izraida Dievu no savas dzīves, bet pēc tam brīnās, kāpēc pasaule tik strauji dodas uz elli. Ir smieklīgi, cik ļoti mēs ticam tam, kas ir rakstīts avīzēs, bet šaubāmies par to, kas teikts Bībelē. Ir smieklīgi, ka cilvēks var sacīt: “Es ticu Dievam,” – un turpināt sekot sātanam, kurš, starp citu, arī “tic” Dievam. Ir smieklīgi, ka cilvēks var dedzīgi kalpot Kristum svētdienā, bet pārējās nedēļas dienās viņa kristietība nav manāma. Ir smieklīgi, cik ļoti mēs pārdzīvojam par to, ko citi cilvēki par mums domā, tā vietā, lai uztrauktos par to, ko par mums domā Dievs.”
Tas tiešām ir smieklīgi – Dievs mums ir devis visu, bet mums trūkst patiesas ticības Viņam. Kaut arī diendienā mēs studējam, strādājam, kārtojam daudzas lietas, tomēr sirds dziļumos ir manāma tukšuma sajūta. Tādās situācijās mēs bieži vairojam darāmo darbu klāstu, salīdzinām sevi ar citiem, meklējam dažādas izklaides un piedzīvojumus, taču arī tas nepalīdz. Šis tukšums nozīmē to, ka sirdī trūkst Dieva. Tu vari būt direktors, veiksmīgs uzņēmējs, deputāts, mākslinieks, ļoti aktīvs cilvēks un ... nedzīvot. Līdzībā par pazudušo dēlu žēlsirdīgais tēvs divas reizes atkārto: “Šis mans dēls bija miris un atkal ir dzīvs.” (Lk 15, 24.32) Atklāsmes grāmatā mēs lasām: “Es zinu tavus darbus, jo tev ir vārds, it kā tu būtu dzīvs, bet tu esi miris.” (Atkl 3, 1) Mākslas filmā “Drošsirdis” (Braveheart) galvenais varonis Viljams Voless (William Wallace), kas cīnījās par Skotijas brīvību, Anglijas karaļa dēla sievai Izabellai sacīja: “Mirst visi, bet ne visi patiešām ir dzīvojuši.” Dzīvības trūkums ir iemesls tam, ka bieži mēs jūtam bailes, nemieru, mūsos parādās dusmas, skaudība, neapmierinātība, vienaldzība.
Šai svētdienai paredzētajā Evaņģēlija fragmentā lasām, ka Jēzus pieņēma kristību, kas bija domāta grēciniekiem. Viņš to darīja, lai izpildītu visu, kas ir taisnīgi (Mt 3, 15). Tādējādi Jēzus apliecināja, ka ir atteicies no sevis, lai izpildītu Tēva gribu. Vēstulē filipiešiem svētais Pāvils rakstīja: “Viņš pazemināja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” (Flp 2, 8) Jēzus savu dzīvi atklātībā sāka pēc tam, kad Jordānas upē bija saņēmis kristību. Šis notikums Jēzum bija pazemības, paklausības un Tēva gribas pildīšanas skola. Svētā Faustīne savā Dienasgrāmatā rakstīja: “Sātans var slēpties pat zem pazemības plīvura, bet paklausības plīvuru viņš neprot sev uzlikt.” (939) “Tajā brīdī es pēkšņi ieraudzīju Kungu, kas man teica: “Mana meita, zini, ar vienu paklausības aktu tu man atdod lielāku godu nekā ar garām lūgšanām un sevis aizliegšanu.” Ak, cik labi ir dzīvot paklausībā, dzīvot ar apziņu, ka viss, ko es daru, ir Dievam patīkams.” (894)
Jēzus sacīja: “Kas savu dzīvību grib glābt, tas to pazaudēs; bet, kas savu dzīvību pazaudēs manis un Evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” (Mk 8, 35) Kristus mūs aicina, lai mēs Viņa dēļ zaudētu dzīvību, tas ir, atteiktos no savām iecerēm un plāniem, kurus izdomājam tāpēc, lai justu, ka dzīvojam. Jēzus to saka tāpēc, ka labi zina – mēs pastāvīgi darinām elkus, jo mūsu prāts nemitīgi meklē nodrošinājumu. Taču elki mūs attālina no patiesā labuma un traucē atzīt to, ka Kristus ir vienīgais ceļš pie Dieva.
Mūsdienu pasaule ir pilna ar dažādiem elkiem, kas novērš cilvēku no dzīves patiesā mērķa un tādējādi nozog viņam dzīvesprieku. Ja mums kaut ko nepatīk darīt, tad tūlīt pat atliekam to uz nākamo dienu un, lai uzlabotu garastāvokli, domājam par to, kas mums šķiet patīkamāks. Mēs visu laiku veidojam savus ideālus un projektus, bet Jēzum, lai mūs aicinātu uz atgriešanos, pastāvīgi tos vajag iznīcināt. Mēs visi gribam, lai Dievs kalpotu mūsu plāniem. Tas liecina par to, ka Dievs mums nav pirmais, vienīgais; mēs izmantojam Dievu, lai Viņš kalpotu un īstenotu to, ko mēs uzskatām par labu. Mēs vēl neesam atgriezušies, ja Dievs nav mūsu dzīves centrā, bet gan svarīgākais vēl aizvien ir mūsu pašu plāns. Dievs šajā situācijā ir kā Aladina lampa, kurā dzīvo džins, kas atrisina problēmas, – Dievs ir ieslēgts lampā un aizmirsts līdz nākamajai vajadzībai.
Pāvests Francisks apustulisko pamudinājumu “Evangelii Gaudium” iesāka ar vārdiem: “Evaņģēlija prieks piepilda to cilvēku sirdi un visu dzīvi, kuri sastop Jēzu. Tas, kurš ļauj, lai Dievs viņu glābj, tiek atbrīvots no grēka, skumjām, iekšējā tukšuma un nošķirtības. Ar Jēzu Kristu vienmēr dzimst prieks.”
Kristus dzimšanas liturģiskā laika noslēgumā pajautā sev, vai tu esi savā dzīvē pieņēmis Jēzu, kas ir Dzīvība un kas dāvā dzīvību un prieku? Vai esi pieņēmis Viņa vēstījumu: Es nelūdzu daudz, Es lūdzu visu? Vai nu Jēzus ir simtprocentīgi tavas dzīves Kungs, vai arī Viņš vispār nav tavs Kungs. Mieramtuvu.lv |
