Vārda klausīšanās dara iespējamu redzēšanu jeb, citiem vārdiem, Gara pieredzi. Šī pieredze nav abstrakta vai tīri intelektuāla, bet līdzdalīga: tā ir liecība (Jņ 1, 34). Dieva pazīšanas garīgo ceļu vēsturē varam izteikt šādi: klausīšanās – atpazīšana – liecība.
Arī kristieša uzdevums ir redzēt Garu, tas ir, atpazīt tā darbīgo klātbūtni vēsturē un cilvēku dzīvē. Savukārt Gars kļūst redzams tā augļos (Gal 5, 22), tajā, kā Viņš atklājas un darbojas (1 Kor 12, 4-11) cilvēkos un viņu attiecībās.
Jānis liecina, ka Jēzus ir “vieta”, kur Gars atrod atdusu, paliekošu mājokli. Tas sasaucas ar šajās nedēļās bieži dzirdēto Jāņa evaņģēlija prologu: “Vārds ir tapis miesa un mājojis mūsu vidū.” (Jņ 1, 14) Šī Dieva klātbūtne, kas garīgas nobriešanas ceļā atklājas Jānim Kristītājam, ir visas Trīsvienības veikums. Jēzus – Kalpa un Jēra – paklausību papildina Gara radošums un daudzveidīgās dāvanas. Paklausība un radošums ir neatņemami kristīgās dzīves elementi.
Jēzus pazīšana, līdz kurai nonāk Jānis, prasa, lai viņš to darītu zināmu arī citiem (Jņ 1, 31); tā ir pazīšana, kas nav noslēgta sevī, bet izplatās un staro uz ārpusi. Šāda pazīšana dzimst no Jāņa paklausības Tam, kurš viņu ir sūtījis: tātad tā ir dāvana, kurai Jānis ir atvēries, darījis sevi pieejamu, atzīstot paša nezināšanu. Tā jau ir līdzdalība pashālajā noslēpumā: pāreja no nezināšanas tumsības pie pazīšanas gaismas. Evaņģēlijs atklāj, ka sūtība nevar būt šķirta no personiskas paklausības Kunga Vārdam un no personiskām attiecībām ar Kungu.
Mēs nevaram teikt, ka pilnībā pazīstam Jēzu. Pastāv Kunga ne-pazīšana, kas ir vitāli svarīga patiesai pazīšanai. Tas ir slavenais Augustīna sirds nemiers! Pārlieku droša pārliecība par Kunga pazīšanu draud viltot Evaņģēlijā atklātos vaibstus. Jāņa norādītais un evaņģēliju apliecinātais ir Dieva Gara atklātais Jēzus, nevis cilvēcisko mirāžu projekcija; Viņš ir paklausīgais Kalps, nevis tirānisks valdnieks; Viņš ir bezpalīdzīgs un nevainīgs Jērs, nevis iznīcinošs dieveklis vai ciešanas radošs spēks; Viņš ir Dieva Dēls, nevis cilvēka prāta radīts vai roku darināts elks. Kunga pazīšanai vienmēr jātiek atjaunotai, un to spējam, vienīgi pateicoties žēlastībai, ticībā, kas arī tiek atjaunota. Tai nepieciešams tikt šķīstītai, citādi tā var kļūt par nogurdinošu ieradumu. Bieži vien krītam kārdinājumā padarīt šo Kunga pazīšanu vecišķu, gurdenu, ieģipsētu, atrofētu, līdz pat nonākam līdz kāda elka, nevis dzīvā Dieva pielūgsmei.
Tādēļ arī mums, ticīgajiem, arvien pazemīgi jāatzīst, ka, pat apliecinot un pazīstot Kungu Jēzu, mēs vienlaicīgi Viņu arī nepazīstam. Vienīgi šī ne-pazīšana atbrīvo pazīšanu no Kunga noslēpumu vispārināšanas. Mieramtuvu.lv | 
