Jā, skaidri un gaiši. Jo nekas taču nevar būt vienkāršāks par sāli. No izmeklētas luksuss virtuves līdz nabaga ļaužu virai, bet sāls visiem ir uz galda. Latviešu tautā sāls aktualitāte ienākusi pat ideomātiskajās frāzēs, piemēram, aicinām uz “sālsmaizi”, tas ir – aicinām draugus ienākt ar savu svētību mūsu jaunajā mājā vai dzīvoklī. Tiesa, ja dāvanā tiešām būtu atnesta sāls paciņa, namatēvs un namamāte mazliet pabrīnītos gan, tāpat kā izbrīnā acis ieplēstu viesi, ja ieraudzītu, ka piedāvātajā maltītē uz galda būtu uzlikta maize un sāls, lai arī ielūgumā taču skaidri bija sacīts, ka aicinām uz “sālsmaizi”...
Tātad izrādās, ka tā lieta ar sāli nemaz nav tik vienkārša. Cilvēku attieksme pret sāli mainās līdzi sabiedrības ieradumiem un tikumiem. Klasiskā homilētiskā tradīcija šo Jēzus līdzību parasti sāk skaidrot ar Bībeles kultūrvidi. Sprediķotāji ticīgajiem atgādina, cik sāls ir svarīgs un ka tādiem – svarīgiem un pasaulei nepieciešamiem – jābūt arī kristiešiem. Tik tālu visi mēdz būt vienprātīgi. Agrāko gadsimtu baznīcēni mēdza piekrītoši māt ar galvu ik reizes, kad sprediķotājs no kanceles atgādināja par līdzībā minētā sāls nepieciešamību ikdienā. “Lūk, kā citādāk mēs varētu vasaras mēnešos no bojāšanās paglābt zivis un gaļu, ja ne kārtīgi sasālot un nožāvējot?” retoriski mēdza izsaukties svētrunas teicējs.
Arī manu vecāku un vecvecāku paaudze izauga ar cepta sālīta speķa šķēlēm aizdaram pie putras vai kartupeļiem, kaut gan jau manai paaudzei šī zināmā vienveidība kļūst par leģendu ģimenes nostāstos. Kad nokāpju sava vecvecvectēva izbūvētajā pagrabā, pie griestiem varu aplūkot masīvus āķus, kas bijuši paredzēti kārtīgi sasālītu un sažāvētu šķiņķu karināšanai, tiesa, nekad neesmu pie šiem āķiem redzējis karājamies neko citu kā tikai pārziemot salidojušus sikspārņus, kas neapmierināti noraugās uz miera traucētājiem.
Kas pa šiem gadiem mainījies sabiedrības attieksmē pret sāli? Pagraba vai pieliekamā kambara vietā stājies ledusskapis, kura saldētavā šodien vari likt kaut vai svaigus rabarberus un zemenes un visus Ziemassvētkus mieloties ar vasaras našķiem. Gaļu un zivi atkausē un nogriez tik, cik to vēlies, un vairs nav jāšķobās, kad mute savelkas no sāls pārbagātības. Tradicionālā lokālā un sezonālā ēdienkarte kļūst par etnogrāfisku muzeja eksponātu, savukārt pats sāls atradis jaunu populāru pielietojumu, turklāt izcili biblisku – ziemas mēnešos tas kilogramiem un tonnām tiek kaisīts zemē.
Rakstot šīs rindiņas, prātā nāk zīmīgs piemērs no nesenas pagātnes. Kādā ziemas pēcpusdienā nākot no darba, Rīgas Garīgā semināra pagalmā sastapu mūsu toreizējo senjoru klēriķi Andžeju Lapinski. Šobrīd viņš jau ir cienījams priesteris, ko viņa bīskaps Jānis Bulis šī mācību gada sākumā norīkoja atbildīgajam pienākumam studēt kanoniskās tiesības Itālijā. Taču aizpērnajā ziemā redzu viņu ar saujām bārstām sāli pa semināra sniegoto pagalmu. “Vai nav žēl šādi izniekot sāli?” viņam apvaicājos. Semināristiem turklāt patīk pasportot ar sniega lāpstām rokās, tāpēc šis pagalma attīrīšanas paņēmiens tobrīd nemaz nelikās aktuāls. Viņš piekrita, bet atsaucās uz priekšniecības rīkojumu. “Man ar šo sāli, ko dažās minūtēs izkaisāt sabradāšanai, būtu pieticis vairākiem gadiem,” skaļi domāju tālāk. Students līdzjūtīgi paskatījās uz savu pasniedzēju, varbūt arī viņš kaut ko padomāja par vecmodīgu, pat sīkstulīgu vai arī biblisku mentalitāti vecākas paaudzes cilvēkos, bet ne viens, ne otrs no mums neiedrošinājāmies izstiept roku un sāls paciņu novirzīt citam uzdevumam kā tam, ko noteica toreizējā semināra vadība.
Vai Jēzus, stāstot līdzību par kristiešiem, kas riskē būt tādi kā sāls, kas tiek sabradāts kājām, domāja par apledojušajiem ceļiem Eiropas ziemeļos? Diezin vai. Vismazāk jau Viņam nāca prātā Rīgas Garīgā semināra pagalms! Jēzus līdzībā iecerēts uzsvērt kontrastu starp vērtīga un toreiz neaizstājama materiāla lietderīgu un nelietderīgu izlietošanu, lai klausītāji aizdomātos par savu – kristiešu – atbildību būt par sāli šai pasaulei.
Kāds omulīgs Romas kardināls, ko pazinu kā izcilu garīgo konferenču meistaru, uzskatīja, ka šajā līdzībā uzsvērtā kontrasta skaidrojumā droši varam ņemt talkā gan Jēzus dzimtenes, gan Eiropas tautu folklorai raksturīgo alegorisko metodi. Pirmām kārtām līdzība māca, ka kristietis nekritīs lepnības grēkā, ja apzināsies savu lomu un nozīmi pasaulē. Lai arī šodien mēs esam iemācījušies atrast alternatīvas intensīvai sāls lietošanai, pateicoties tehnikas progresam, un no ledus pagrabiem esam tikuši līdz ledusskapjiem, vienlaikus sāls ir un paliek klātesošs uz katra cilvēka dienišķās ēdienreizes galda. Pārbaudījumos, kad pārtrūkst elektrības padeve, atkal jāatceras seni izdzīvošanas paņēmieni un sāls atkal kļūst vajadzīgs lielākās devās. Tieši tāpat dažās Eiropas un Amerikas zemju kultūrās kristietība vairs nav sastopama lielās devās – skolās, sabiedriskajās iestādēs un valsts institūcijās dienas darbu nesāk ar kopīgu lūgšanu un nebeidz ar namatēva svētību. Tikai svētku reizēs, kā pirms Ziemassvētkiem vai Lieldienām, Valsts svētkos – 11. vai 18. novembrī –, vai arī ģimenes godos kristietība nelielās porcijās ir aicināta izrotāt svētku vizītkarti. Taču grūtību brīžos, piemēram, mūsu valstī pēc Zolitūdes traģēdijas, izrādās – cik patiesībā dzīva, tuva un nepieciešama ir kristietība! Pārbaudījumos no jauna atklājam, ka visādi citādi apsveicamais sabiedrības progress neko citu nav spējis likt mūsu sentēvu kristietības vietā.
Taču līdzība māca arī nepaļauties uz to, ka visai sabiedrībai esam tik svarīgi un nepieciešami. Sāls var tikt izmests ārā un sabradāts. Jēzus nezīmē dramatisku un absurdu ainu – kas notiktu, ja viss pasaules sāls tiktu savākts vienuviet un izbērts ārā sabradāšanai. Klausītājiem līdzībā Viņš stāsta par konkrētu sāls daudzumu, kas zaudējis savu vērtību. Ārā tiek izmesta tikai tā sāls porcija, kas nekur vairs nav derīga, tā ēdiena porcija, kas ir pārsālīta. Tas pats attiecas uz kristiešiem un kristietību. Apsolījums “elles vārti neuzvarēs” nozīmē kristietības pastāvēšanas nepārtrauktību visās sabiedrībās un kultūrās, kas nomaina cita citu virs zemes vaiga. Taču konkrēti kristieši, kas varbūt ir gan pilni ar svētulīgu misijas apziņu un neaizvietojamības izjūtu, bet vairs nepilda savu aicinājumu ar labiem darbiem un skaidru, pat sālītu patiesības vēsti, kam jāuztur veselīga vide sabiedrībā, diemžēl var zaudēt savu uzticamību un kā pārsālīta maltīte kļūt par ieļaunojuma un piedauzības cēloni.
Kristietim ir jāapzinās, ka viņš ir aicināts būt par Dieva attēlu, – viņš nedrīkst salikt rokas klēpī un gaidīt, lai Radītājs pats noved līdz galam sabiedrības svētīgas attīstības plānu. Mēs esam Dieva un Kristus mācekļi, kā mācekļiem mums ir uzdevums īstenot un pabeigt Dieva plānu tajā pasaules vietā, kurā esam aicināti pildīt savu misiju. Pat nelielās devās – kā sāls uz dienišķās maltītes galda – kristietim ir brīnišķīga iespēja piešķirt dzīvei garšu un prieku! Mieramtuvu.lv
Foto: Carlos Porto/freedigitalphotos.net |
