Svētais Ignācijs no Antiohijas, būdams gatavs mirt mocekļa nāvē, savai draudzei rakstīja: „Lūdzieties par mani, lai es ne tikai sauktos par kristieti, bet patiešām tas arī būtu.” Domāju, ka mūsdienu kristiešiem, īpaši vīriešiem, liels izaicinājums ir būt tiem, kas viņi ir. ASV veiktie pētījumi liecina – ja visa ģimene ir neticīga un sieva atgriežas pie Dieva, tad no pārējās ģimenes atgriežas tikai 17 procenti. Taču, ja pie Dieva atgriežas vīrs, tad atgriežas gandrīz visa ģimene, – 93 procenti. Tāds ir vīrieša atgriešanās un liecināšanas spēks un iedarbība uz tuvākajiem. Kas konkrēti būtu jādara vīram, lai palīdzētu sievai un bērniem atgriezties pie Dieva? 1. Dzīvot Dieva klātbūtnē. Vēstulē korintiešiem svētais Pāvils rakstīja: „Es gribu, lai jūs zinātu, ka ikviena vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, un Kristus galva ir Dievs.” (1 Kor 11, 3) Šajā teikumā apustulis atklāj vīrieša noslēpumu: vīrs var izpildīt savu sūtību un būt par ģimenes galvu tikai tad, ja viņam ir dzīvas attiecības ar Kristu. Mozus, redzot Dieva uzticību un Viņa varenos darbus, slavēja Dievu, sacīdams: „Mans spēks un mana dziesma ir Kungs! Viņš ir mans glābiņš, Viņš ir mans Dievs, es slavēšu Viņu!” (Izc 15, 2) Šajos vārdos ietverta dziļa patiesība – ikviena vīrieša spēka avots ir Dievs. Vīrietis kļūst par īstu Dieva cilvēku, būdams personiskās attiecībās ar Kristu. Tad arī viņš spēj izpildīt savu vīra un tēva sūtību. 2. Atzīt savu vainu. Vīrietim ir grūti atzīt savas kļūdas. Kāda sieva ir teikusi: „Vīrs man nekad nav lūdzis piedošanu, jo tad viņam būtu jāatzīst, ka viņš ir vainīgs.” Kāpēc vīrietis baidās nostāties patiesībā Dieva un citu cilvēku priekšā, runāt par savām problēmām un grūtībām? Daudzi cilvēki nedzīvo patiesībā, mānot sevi un citus. Cilvēks aiz bailēm, ka viņu nepieņems, vienmēr cenšas attaisnot citu priekšstatus par sevi, slēpj savu patieso seju, valkā maskas. Attiecībās ar sabiedrību, līdzcilvēkiem gūstam apstiprinājumu un atbalstu tam, ko savā dzīvē darām, taču tā varam kļūt atkarīgi no citu cilvēku viedokļa. Kristietim jārūpējas nevis par to, ko par viņu domā citi, bet gan, ko par viņu domā Dievs. Tikai Svētie Raksti var atklāt dziļāko patiesību par cilvēku. Dieva atbilde uz visiem grēkiem ir mīlestība un piedošana. 3. Atteikties no jebkāda grēka, jo ikviens, kas grēko, kļūst par grēka vergu. Izdarot grēku, cilvēks sarauj saikni ar Dievu. Nostājoties pret Dievu, cilvēks nostājas pats pret sevi. Tad viņš nespēj patiesi mīlēt un uzupurēties citu labā, dzīvo tikai sev un meklē „savu laimi”. Katehismā teikts, ka, izdarīdams pirmo grēku, cilvēks noniecināja Dievu un izraudzījās sevi, nostājās pret Dievu un tādējādi pret savu paša labumu (sal. KBK 398). Attiecību saraušana ar Dievu izraisīja arī cilvēku savstarpējo attiecību krīzi. Lai tās atjaunotu, cilvēkam nepieciešams Dievs. Viņš zina, ka mēs esam egoisma, lepnības un pašlabuma meklēšanas varā. Viņš steidzas, lai mūs atbrīvotu, lai mums piedotu un dāvātu Dieva bērna brīvību. To vienmēr varam saņemt Gandarīšanas sakramentā. Atzīties savā vājumā nozīmē atzīt to, ka man ir vajadzīga Dieva palīdzība. 4. Piedot visu. Nesen mūsu draudzē kāds laulātais pāris svinēja sudrabkāzas. Pēc Svētās Mises vīram un sievai jautāju: „Kāda, jūsuprāt, ir laimīga ģimene?” „Tāda, kurā vīrs un sieva pastāvīgi rūpējas par savstarpējām attiecībām un viens otram piedod!” viņi atbildēja. Jā, mums arvien no jauna jāmācās piedot, nenosodīt un arī neiestrēgt pagātnes notikumos. „Lai jums saule nenoriet dusmojoties.” (Ef 4, 26) Apustulis Pāvils mudina izlīgt citam ar citu, pirms iestājas vakars (uzreiz, tajā pašā dienā). Nepiedošanas dēļ daudzi laulātie dienām, pat nedēļām nerunā viens ar otru. Vīrs dzer alu kopā ar saviem draugiem, sieva – tēju ar kaimiņiem, bet kopā viņi ir reti. Piedošana nav jūtas – tas galvenokārt ir gribas akts. Cilvēkam jātiek skaidrībā par to, ko viņš vēlas, – piedot vai nepiedot. Ja piedot ir grūti, jāvēršas pie Dieva, lūdzot piedošanas žēlastību. Jau pati šīs žēlastības lūgšana liecina par vēlmi piedot. 5. Pieņemt savas dzīves krustu (ciešanas, slimību, vecumu, nāvi). Baznīcas tēvi skaidro, ka krusts var būt arī sātana ierocis, ar kuru viņš mūs uzvar un panāk to, ka mēs noliedzam Dievu. Pietiek sātanam parādīt krustu, ciešanas, un cilvēks jau ir gatavs pretoties Dievam, spītīgi palikt pie sava, darīt ļaunu, grēkot, lai tikai nevajadzētu ciest. Taču Jēzus ir teicis, ka tie, kas nenes savu krustu (nepieņem savu konkrēto dzīves situāciju), nevar būt Viņa mācekļi (sal. Lk 14, 27). Krusts ir vienīgās kāpnes, kas ved uz Debesīm. Ja vīrietis nepieņems savu dzīves krustu (piemēram, sievu, bērnus), tad viņš bēgs no tā un nonāks dažādās atkarībās (no alkohola, no narkotikām, azarta spēlēm, seksa). 6. Piesaukt Svēto Garu. 1979. gadā Vasarsvētkos Varšavā, Svētās Annas baznīcā, pāvests Jānis Pāvils II, tiekoties ar jauniešiem, sacīja: „Reiz tēvs man ielika rokās lūgšanu grāmatu un parādīja tajā lūgšanu uz Svēto Garu; tāpat arī es, kuru jūs saucat par savu tēvu, vēlos kopā ar jums ar Kristus starpniecību lūgt Debesu Tēvu, lai Viņš mums dāvā Iepriecinātāju Garu. Pieņemiet no manis šo lūgšanu, kuru man iemācīja tēvs, un esiet tai uzticīgi.” Intervijā ar Andrē Frosāru Jānis Pāvils II par šo lūgšanu sacīja tā: „Tā bija svarīgākā mācību stunda manā garīgajā dzīvē, kas palika atmiņā spēcīgāk nekā viss līdz šim lasītais un mācītais.” Ar šīs lūgšanas vārdiem pāvests lūdzās visu mūžu. Arī mums ik dienas pazemīgi jālūdz Svētais Gars, lai mēs varētu pazīt un izpildīt Dieva gribu. Mūsu dzīve ir kā mīnēts lauks. Ja vīrietis lūdzas un paklausa Svētajam Garam, tad Gars viņu izvedīs cauri šim nāves laukam tā, ka viņš neaizies bojā. 7. Mācīties pielūgt Dievu un pateikties Viņam. Savulaik pāvests Pāvils VI vīriešiem sacīja: „Un jūs, tēvi, – vai protat lūgties kopā ar saviem bērniem, ar visiem mājiniekiem, vismaz laiku pa laikam? Jūsu piemērs, kura pamatā ir kristīgais pasaules uzskats un kopējā lūgšana, ir nenovērtējama dzīves mācību stunda. Tā jūs ienesat mieru savā ģimenē un ceļat Baznīcu!” Ja dēls redzēs lūdzamies tēvu, tā viņam būs vērtīgāka mācībstunda par visām kristīgās mācības stundām skolā. Diemžēl reti kurš tētis ir savu bērnu garīgais vadītājs. Vispārzināma pedagoģijas patiesība ir tā, ka bērni mācās nevis no tā, ko dzird, bet no tā, ko redz. Bērni redz un jūt to, cik svarīgs vecākiem ir Dievs. Ja gribam labi izaudzināt savus bērnus, tad jāsāk ar sevi. Vecāki bērniem var dot tikai to, kas ir viņiem pašiem, un var stāstīt bērniem tikai par to, ko paši ir redzējuši un piedzīvojuši. Tāpēc ļausim, lai tikšanās ar Kristu mūs pārveido. Ja vīrietis ierādīs Kristum galveno vietu savā dzīvē, tad pavisam droši ir tas, ka viņš ar saviem vārdiem un darbiem nesīs bagātīgus augļus. Katedrāle.lv
Foto: Macatholic.org |
