Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Mācīties mīlēt tā, kā mīl Dievs
23.02.2014 pl. 09:19

Priesteris Edijs Silevičs

Priestera komentārs VII svētdienai (23.02.2014).

Šīs svētdienas Evaņģēlija lasījuma ievadā Jēzus mācekļiem atgādina kādu būtisku Vecās Derības principu: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci, zobu pret zobu.” Viņš atsaucas uz Mozus norādījumiem, kas noteica atmaksas un atriebības apmēru (Izc 21, 22-25, Lev 24, 20, At 19, 21).

Šodien princips “aci pret aci” varētu šķist barbarisks, taču senajā pasaulē, kurā vardarbībai un atriebībai piemita stihisks raksturs, ar to tika panākts būtisks līdzsvars – atmaksa par pāridarījumu tika ierobežota līdz sākotnējā kaitējuma apmēriem, un starp cilvēkiem nostiprinājās taisnīgums.

Atgādinājis šo principu, Jēzus saka saviem mācekļiem: “Bet Es jums saku: nestājieties pretī ļaunajam .. , mīliet savus ienaidniekus un lūdzieties par tiem, kas jūs vajā!” Kā saprast šos vārdus? Mozus likumi tika doti ticīgo kopienai – Izraēlim, arī Jēzus vārdi ir adresēti ticīgo kopienai – jaunajam Izraēlim, Baznīcai. Šajā kopienā, kas pulcējas ap Kristu, augstākā vērtība ir mīlestība, līdz ar to mēs nevaram apstāties pie prasībām, ko diktē aritmētisks taisnīgums. Būt Kristus sekotājam nozīmē mācīties mīlēt tā, kā mīl Dievs. Viņš mīl tos, kas Viņu mīl, Viņš mīl arī tos, kas Viņu nemīl, Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļaunajiem un labajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem. Mīlēt nozīmē vēlēties otra labumu, nedomājot par to, vai tas man ir izdevīgi.

Iespējams, ka vissmagākais kristieša dzīves izaicinājums ir iemācīties mīlēt ienaidnieku. Lai palīdzētu tuvoties šai pilnības virsotnei, Jēzus mācekļiem dod trīs sadzīviskus piemērus. Pirmais piemērs saistās ar fizisku vardarbību: ja kāds tev iesit pa labo vaigu, pagriez viņam arī kreiso. Parasti, saskaroties ar vardarbību, cilvēki izvēlas vienu no diviem risinājumiem: uzbrukt vai bēgt. Taču gan uzbrūkot, gan bēgot, būtiskas izmaiņas netiek panāktas. Ja es bēgu, agresors netraucēti turpina savu iesākto programmu, ja es uzbrūku, tad pats kļūstu par agresoru.

Otrais un trešais piemērs saistās ar netaisnīgiem un cilvēku pazemojošiem likumiem. Tam, kas grib ar tevi tiesāties un atņemt tavus svārkus, atdod viņam arī mēteli. Jēzus laikā, ja cilvēks nespēja atdot parādu, tad tas, kuram viņš bija parādā, ar tiesas lēmumu varēja panākt, ka parādniekam atņem pēdējo, kas viņam piederēja, – virsdrēbes. “Ja es nevaru no tevis atgūt savu naudu, tad lai tiek atņemts tavs gods, es tevi pazemošu, un tā tu samaksāsi.” Šajā gadījumā Jēzus saka – ja cilvēks, kuram esi parādā, prasa tavas virsdrēbes, tad dod viņam arī to, kas zem tām, citiem vārdiem, nostājies sava apsūdzētāja priekšā kails.

Visbeidzot, ja kāds tevi spiedīs iet tūkstoš soļus, ej viņam līdzi divus tūkstošus. Jēzus laika okupētajā Palestīnā Romas kareivjiem bija noteiktas privilēģijas. Saskaņā ar likumu viņi varēja nodarbināt vietējos iedzīvotājus savām vajadzībām. Piemēram, kara­vīru vienība, pārvietojoties cauri kādai apdzīvotai vietai un vedot savus mantu krājumus, drīkstēja izmantot vietējos iedzīvotājus kā nesējus. Romiešu kareivim bija ļauts piespiest vietējos iedzīvotājus nest savas mantas jūdzes attālumā. Saskaņā ar šo likumu Kirēnes Sīmanis tika piespiests nest Jēzus krustu (Mt 27, 32).

Visi trīs Jēzus piemēri norāda uz kādu jaunu principu, kurš pārsniedz Mozus Likuma prasības. No vienas puses, mēs nedrīkstam vairot ļaunumu, cenšoties kaitēt otram cilvēkam, taču, no otras puses, mums nav pasīvi jāsamierinās ar netaisnību. Jēzus mūs aicina aktīvi cīnīties, bet noraidīt agresora izvirzītos noteikumus. Tas ir ļoti smags ceļš, jo, sastopoties ar ļaunumu, mūsos mostas dažādi negatīvi impulsi, kas cīņu dara nepanesamu, tomēr tas ir mīlestības ceļš. Mīlestība vēlas otra cilvēka labumu, līdz ar to tā ne tikai attur no ļaunas rīcības, bet cenšas panākt otrā cilvēkā izmaiņas. Neatbildot vardarbībai ar vardarbību, varmāka būtībā tiek apkaunots, jo kļūst redzams nevis viņa spēks, bet morālā nabadzība. Darot ļaunu otram, cilvēks apkauno sevi. Mīlēt ienaidnieku nozīmē ļaut viņam sevi apkaunot, jo, vienīgi atskārstot savu zemiskumu, redzot savu ļaunumu, cilvēks var iekšēji mainīties. Mīloša uzvara ir tāda, kas panāk otra cilvēka sirds pārveidošanos.

Dažkārt gribas jautāt: cik liela ir varbūtība, ka ienaidnieka sirds patiešām tiks pārveidota? Nevar noliegt, ka ir cilvēki, kas, pieredzējuši nevardarbīgu attieksmi un mīlestību iepretī viņu ļaunumam, ir “atmodušies”, ieraudzījuši savu netaisnību un mainījuši dzīves virzienu. Taču mēs apzināmies, ka Jēzus vārdi daudziem var būt arī pamats seklām provokācijām. Nebūsim naivi – ir cilvēki, kas zina par Jēzus aicinājumu neatbildēt ļaunumam ar ļaunu un tieši tādēļ ar gandarījumu noraugās, ka kristieši to ļoti bieži nespēj īstenot. “Tu seko Jēzum, tad esi uzticīgs, piedod man! Mani tavi principi nesaista, bet, ja tu tos nevari īstenot, tad esi liekulis.” Šāds cilvēks būtu ļoti priecīgs, ja no jauna apstiprinātos viņa pārliecība par “kristiešu liekulību”, kas uz laiku ļautu viņam aizmirst par savu atbildību Dieva priekšā.

Šādā situācijā atcerēsimies, ka neviens nav “imūns” pret Dieva mīlestību un mūsu pienākums nav pārliecināt visus neticīgos, bet būt uzticīgiem Kristum. Neaizmirsīsim apustuļa Pāvila vārdus: “Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu!” (Rom 12, 19-21)

Mieramtuvu.lv
Foto: Victor Habbick/Freedigitalphotos.net