Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Sveču diena
02.02.2005 pl. 08:36

Kristīgajā mākslā ir šīs dienas liturģijas saturam atbilstoša ilustrācija, kas rāda uz ceļiem nometušos sirmgalvi Simeonu, kurš savās izplestajās rokās paņē­mis Bērnu Jēzu no Vissv. Jaunavas Marijas, kas stāv viņam priekšā. Viņiem no vienas un otras puses tuvo­jas svētku drēbēs ģērbušies vīrieši un sievietes ar de­gošām eļļas lampām rokās. Tie simbolizē Baznīcu, kas iziet sagaidīt Kristu.

Ir arī kāds cits attēls — Spoži degošas sveces lies­mā redzams grieķu burtu X un P savienojums, kas nozīmē Kristu, un apkārt pašai svecei vijas uzraksts «Lumen ad revelationem gentium» (Gaisma pagānu apgaismošanai).

Svecei vienā un otrā pusē ir pa balodim. Tie sim­bolizē Kristus uzupurēšanu.

Mūsu tauta šo svētku dienu sauc par Sveču dienu, jo šajā dienā pirms Sv. Mises notiek sveču svētīšana, un tai seko procesija apkārt baznīcai. Procesijā vis­pirms, kā parasti, tiek nests krusts un aiz tā iet garīdz­niecība un tauta ar aizdegtām svecēm rokās. Degošās sveces mūsu rokās simbolizē, ka Kristus ir ar mums. Arī Sv. Misē dievkalpojuma dalībnieki iededzina sveces evaņģēlija un pārvēršanas laikā.

Baznīcas liturģijā šī diena tagad, tāpat kā senatnē, tiek saukta par Kunga priekšā stādīšanas jeb prezen­tācijas dienu, jo šajā dienā Baznīca mums liek atcerēties, ka Vissv. Jaunava Marija, izpildīdama šķīstīšanas likumu, ir stādījusi savu Dēlu Dieva priekšā.

Grieķu Baznīcā šī diena tiek saukta par satikšanās svētkiem, jo tā ir reize, kad dievbijīgais Simeons un praviete Anna svētnīcā ir sastapušies ar Bērnu Jēzu.

Šie svētki Jeruzalemē ir svinēti jau IV gadsimtā un 542. gadā ir ievesti Konstantinopolē. No austrumiem šo svētku svinēšana ir pārgājusi arī uz rietumiem, un domā, ka svētku procesiju ar aizdegtām svecēm ir ieve­dis sv. pāvests Sergijs I (687—701). Šī procesija sim­bolizē pretī Pestītājam ejošo Baznīcu un reizē atgā­dina Jaunavas Marijas ieiešanu ar Bērnu Jēzu Jeruza­lemes svētnīcā.

To uzskata arī kā reālu pateicības veidu, par «gais­mu pagānu apgaismošanai», kā attiecībā uz Pestītāju ir pateicis Simeons, un par kristīgās ticības gaismu.

Mozus likums, kā zinām, ir prasījis visus pirmdzim­tos vīriešu dzimuma bērnus upurēt Dievam pateicībā par Izraēļa pirmdzimto saudzēšanu no nāves Ēģiptes gūstniecības laikā. Upurēšanas svinības parasti ir no­tikušas dievnamā 40. dienā pēc bērna dzimšanas, un mātei kā, pēc jūdu pārliecības, dzemdēšanas traipa skartai, ir bijis jāiet baznīcā šķīstīties un salikt upurī baložu vai ūbeļu pāri. Tāpēc šī diena ir tikusi saukta par mātes šķīstīšanas un bērna upurēšanas svētkiem.

Vissv. Jaunava Marija ir bijusi brīva no šī likuma pildīšanas, tomēr ir tam pakļāvusies pazemības un pa­klausības garā.

Evaņģēlijs stāsta, ka pēc attiecīgā laika mazais Jēzus ir nests uz Jeruzalemi, «lai Viņu stādītu Kungam priekšā, kā ir rakstīts Kunga likumā... Un raug, Je­ruzalemē dzīvoja kāds cilvēks, vārdā Simeons. Viņš bija taisns un dievbijīgs, un gaidīja Izraēla iepriecinā­jumu; un viņā bija Svētais Gars. Viņš bija saņēmis no Svētā Gara atklāsmi, ka nemiršot, iekams nebūšot re­dzējis Kunga Svaidīto. Gara skubināts, viņš bija atnācis templī. Kad vecāki ienesa Bērnu Jēzu, lai izpil­dītu pie Viņa bauslības priekšrakstus, viņš ņēma to uz savām rokām, slavēja Dievu un sacīja: Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā Tu to esi sacījis, jo manas acis ir skatījušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sagata­vojis visām tautām: Gaismu pagānu apgaismošanai un slavu Tavai Izraēļa tautai.» (Lk 2,22-32).

Un evaņģēlists stāsta tālāk, ka Jāzeps un Jēzus māte Marija «brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts.» Un Simeons tos svētīja un sacīja Viņa mātei Marijai: «Redzi, šis ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam runās pretī. Un tev pašai dvēseli zobens pārdurs, lai daudzu siržu domas nāktu zināmas. Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts; tā bija ļoti veca, pēc savas jau­navības dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un viņa bija atraitne līdz astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no svētnīcas, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēņiem un lūgšanām. Arī viņa tanī pašā stundā piegāja un slavēja Kungu, par to runādama vi­siem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu. Un, izpildījuši visu pēc Kunga likuma, tie atgriezās Galilejā, savā pil­sētā Nazaretē. Bet bērns auga un stiprinājās, gudrības pilns, un Dieva žēlastība bija ar Viņu.» (Lk 2,33-40).

Sirmais Simeons un vecā Anna ir zinājuši, kas ir Jēzus, bet vai mēs zinām?

Kā prel. St.Vaikulis saka, «Jēzus Kristus stāv cil­vēku vēstures un katra atsevišķa dzīves krustcelēs; ikvienam ar Viņu jāsatiekas, ikvienam jāieņem pret Viņu stāvoklis. No šādas vai citādas atbildes uz šo vaicājumu ir atkarīga mūsu izpestīšana vai pazušana.»

Tamdēļ arī Simeons Svētā Gara iedvesmojumā ir pateicis, ka Jēzus daudziem Izraēlī būs par krišanu un augšāmcelšanos. Arī pats Jēzus Kristus ir saviem apustuļiem jautājis, par ko cilvēki Viņu uzska­ta, un ir tieši mudinājis cilvēkus, lai tie visiem spēkiem censtos tikt šajā jautājumā pie skaidrības. Un tamdēļ arī mēs savas mūžīgās laimes dēļ nedrīkstam šim jau­tājumam pieiet vieglprātīgi un pavirši.

«Jēzus cilvēkam», runājot prel. St. Vaikuļa vārdiem, «ir dzīvības elpa. Cilvēce dzīvo ar Viņa domām un ide­jām un elpo Viņa garīgo pasauli kā gaisu. Bez Jēzus, garīgā gaisa, cilvēks jau sen būtu noslāpis. Kad esam veseli, tad nemanām, kā elpojam; arī kustoties un strā­dājot nejūtam traucējuma. Kas tā par laimi brīvi elpot, to zina tikai tas, kas kādreiz ir slāpis gaisa trūkuma dēļ, vai kas plaušu slimības dēļ nevar ievilkt veselīgo gaisu. Līdzīgi ir ar Jēzus garīgā gaisa uztveri. Ar to mēs dzīvojam, tikai bieži tam nepiegriežam vērību. Pat tie, kas šķietami Jēzu nepazīst un neatzīst, galu galā dzīvo ar Viņa garīgo elpu. Jēzus domas, Viņa sludinātās dzīves gudrības graudiņi lielā mērā tapuši par vispārības īpašumu un uz tiem balstās visa gara kultūra. Jēzus mācībā parādās īstā cilvēcība.»

Apustulis Jānis, sākdams rakstīt Jēzus Kristus evaņģēliju, par Jēzu ir teicis: «Bija patiesa Gaisma, kas apgaismo ikvienu cilvēku, kas nāk šai pasaulē.» (J 1,9). Simeons ir Jēzu nosaucis par Gaismu pagānu apgaismošanai (Lk 2,32). Arī pats Jēzus par sevi ir pateicis:  «Es esmu pasaules gaisma.»  (J 8,12).

Tāpēc jau pirmajā vispārējā Baznīcas koncilā Ni­cejā 325. gadā šī koncila Tēvi ir apliecinājuši un likuši visiem Baznīcas locekļiem ticēt Jēzum Kristum kā «Dievam no Dieva, gaismai no gaismas, patiesam Die­vam no patiesā Dieva.»

Baznīca apzinādamās, ka Pestītājs ir pasaules Gaisma, šo domu cenšas iedzīvināt ticīgajos ne tikai ar savu mācību, bet arī ar tādiem līdzekļiem kā sveču svētīšanu un procesiju Kunga priekšā stādīšanas dienā un sveču iededzināšanu visur tur, kur ir sevišķi jūtama Kristus Kunga klātbūtne.

Sveces tiek iededzinātas uz altāra, kur notiek Sv. Mises upuris, jo Sv. Misē baltā hostija uz altāra pār­vēršas par Kristus Miesu un vīns biķerī — par Kristus Asinīm, citiem vārdiem — uz altāra ir pats Kristus — pasaules Gaisma. Mirgo sveces un deg lukturi, kad notiek procesija ar Vissv. Sakramentu, jo tad Pestītājs iet savā triumfa gājienā. Spoža sveču gaisma iekļauj altāri, kad tur ir izstādīts Vissv. Sakraments, jo apzi­nāmies, ka tad Pestītājs ir ieņēmis savu augsto goda troni. Dienu un nakti baznīcā spulgo uguntiņa tā altāra priekšā, kur tabernakulā ir Vissv. Sakraments. Ienākot baznīcā, šī uguntiņa tūlīt rāda, uz kurieni ir jāvēršas mūsu acīm un domām, kur ir visu svētumu svētums.

Uzlūkodama sveces gaismu par Kristus simbolu, Baznīca pasniedz degošu sveci jaundzimušajam Baz­nīcas loceklim pēc Kristības sakramenta saņemšanas. Svece mirgo bērna rokā, ejot pirmo reizi pie sv. Komū­nijas; svece tiek ielikta ticīgā cilvēka rokā, viņam šķi­roties no šīszemes dzīves, un sveces deg arī pie viņa zārka. Tāpat daudzos citos brīžos, gan priecīgos, gan skumīgos, ticīgie cilvēki iededzina sveci, kas viņiem atgādina mūžīgo Gaismu.

Mums no Kunga priekšā stādīšanas dienas ir jāpa­ņem savām gaitām līdzi doma, ka Kristus ir Gaisma un mums šajā gaismā ir jādzīvo.

Apustulis Jānis saka: «Dievs ir gaisma un Viņā nav nekāda tumšuma. Un, ja mēs apgalvotu, ka esam ar Viņu draudzībā, bet tomēr dzīvotu tumšumā, tad mēs būtu nožēlojamie meļi un pēc patiesības mēs nedarītu.» (I J 1,5-6).

Šis pats apustulis arī saka, ka nav patiesības tanī cilvēkā, kas nepilda baušļus (IJ 2,4).

Par skaistāko paraugu mums vienmēr ir Pestītāja Māte, kas pēc Jēzus dzimšanas ir devusies pazemības garā uz tālo Jeruzalemes svētnīcu, lai izpildītu šķīstī­šanās un upurēšanās likumu, kaut gan tas viņai nemaz nav bijis jāpilda.

Lai Kunga priekšā stādīšanas diena un Vissv. Jau­navas Marijas paraugs mums ir par mudinājumu dzī­vot tā, ka mēs ikviens sava mūža norieta dienās varētu atkārtot vecā Simeona vārdus: «Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā...»

• • • • •