Vārdi, kurus apustulis Pāvils izsaka, ir konkrēts ticības apliecinājums, ka Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē. Tajā ir gan Kristus cilvēktapšana, gan zemes dzīve, gan ciešanas, gan arī nāve pie krusta, kā arī augšāmcelšanās, cilvēka atpestīšana un ilgas pēc mūsu atbildes. Jo tikai tad, kad cilvēks devis pozitīvu atbildi savam Radītājam, tas var pilnvērtīgi un saskaņā ar visu pasauli dzīvot. Šis klusais un priecīgais Kristus dzimšanas svētku gaidīšanas laiks var pārvērsties par īstu vētru cilvēka dvēselē, ja tiek uzdots jautājums: Kādam Dievam es ticu? Varbūt tas ir kristieti šokējošs jautājums, jo taču visi ticam Dievam Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam, visa Radītājam. Tomēr šāds jautājums pastāv. Kāds ir mans Dievs? Vai Viņš tiešām ir tas, kurš atklājies Svētajos Raktos, vai arī manis paša radīts mīts, apziņas projekcija. Vai tas, ko esmu pieņēmis par dievu un saucu viņu vārdā ”DIEVS” ir īstais un patiesais Dievs? Zigmunds Freids, kā viens no sistemātiskā ateisma tēviem, ir daudz nodarījis pāri kristietībai, tomēr viņa argumenti patiesībā kristietību nemaz neaizsniedz, bet gan tikai tos kristiešus, kuri vāji īsteno kristīgo doktrīnu savā dzīvē. Karls Barts slavē Feierbahu – sistemātiskā ateisma radītāju –, ka viņš labi parādījis to, ka cilvēka izdomātie dievi ir elki. Feierbahs, pašam negribot, nemaz neaizskar kristietību, jo kristīgais Dievs nav cilvēka projekcija, bet gan Dievs, kas atklāj sevi kā pasaules Radītāju, kā Pestītāju un Mīlestību. Feierbahs ir devis triecienu visām cilvēku izdomātām reliģijām un dievekļiem, kas ar savu prātu uztver nevis Dievu, bet savu paša ēnu. Feierbaha dievs tiešām ir ķeizars, tiesnesis, bargs soģis un taisnīgais, tikai ne tāds, kuram būtu mīlestība, tas nav krustāsistais Jēzus Kristus. Freida dievs ir vērotājs, kurš skatās, lai sodītu un arī tur nav mīlestības, tikai truls, automātisks taisnīgums. Tas ir pilnībā izkropļots skatījums uz Dievu. Pret tādu dievu vēršas cilvēks, kurš savā sirdī saka: tāds nevar būt Dievs! Tāds izkropļojums liek kristietim meklēt īsto un patieso Dievu, kas nav iztēles auglis, bet gan tāds, par kuru apustulis Jānis saka: „Dievs ir Mīlestība.” Ateistu tēvu dievs ir būtne bez mīlestības, vērotājs, cietuma uzraugs, tiesnesis. Pieņemot tādu dievu, cilvēks var kļūt slims, nepārtraukti baidoties izdarīt kļūdas, lai nesaņemtu bargu sodu, kā arī raugoties uz citiem, kuri šīs kļūdas pieļauj un viņu skatījumā ir ellei nolemti. Šāds skatījums var valdīt ne tikai globālā mērogā, bet arī ģimenē vai kopienā, dziļi cilvēka sirdī, kas ārēji izpaužas tikai kā skumjas, vai dusmas uz apkārtējiem, pat uz savas draudzes brāļiem un māsām. Šai elkdievībā iekritušais visus salīdzina ar sevi, jo dievu ir radījis pēc savas līdzības. Viņš salīdzina visus ar savu dzīves kārtību, savu izglītību un savu audzināšanu bērnībā, savu izpratni par patiesu kalpošanu Visvarenajam. Citam iztēles dievs ir atriebes ierocis, kas nesīs paša cilvēka iedomāto taisnīgumu. Savukārt ezotērikā dievs ir cilvēka iegribu automāts, kas it kā ir „brīnišķīgs spēks, ko dēvē par kosmosa enerģijas avotu jeb kosmosa enerģijas nesēju. Galvenais, ka zinām par šī spēka pastāvēšanu un vēlamies to izmantot…” (www... interneta adresi nenorādīšu, lai kādam nerastos kārdinājums J). Musulmaņu fundamentālistu dievs ir nežēlīgs un varaskārs. Jezuītu tēvs Samirs Kalils Samirs to raksturo: „Lieta, pie kuras vienmēr notiek atgriešanās, tā sakot, dogmatisks fakts, ir sekojošs: Ir jāiznīcina tas, kurš nepieder pie islāma autentiskuma.” Tādā dievā nav vietas mīlestībai, tajā ir tikai visa pakļaušana, piespiešana un nāve. Svarīgs ir jautājums: Kas ir mans Dievs? Tādēļ tā vētra jūrā, kas noklusa, kad Jēzus to apsauca, raisīja jautājumu: Kas viņš ir? Pēc jautājuma nāca atbilde. Vētra dvēselē rosina jautāt un tad vienmēr vajag rast atbildi, lai paliktu ar īsto un patieso Dievu, kurā nav naida, varmācības, ļaunuma. Salīdzini savu sirdi ar Dieva Sirdi. „Mēs visi ticam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, mūžīgajai dzīvei … Visi ticam! Taču tā ir nekustīga ticība, tā nav darbīga. Tas, kas ir svarīgs Jēzum Kristum, ir no ticības izrietošais darbīgums, vai vēl labāk – ticība, kuru darbina mīlestība,” saka pāvests Francisks. Šajā laikā, lai katrs atrodam Dievu, vai arī atgriežamies pie Viņa, kurš ir absolūta Mīlestība! Novēlu šajos Ziemsvētkos svinēt Kristus cilvēktapšanu mūsos! Laikraksts "Nāc" |
