Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Svētrunas

Cilvēki visbiežāk eksaminē priesteri cilvēciskumā
02.04.2015 pl. 16:49
Liepājas diecēzes bīskapa Viktora Stulpina sprediķis Lielās ceturtdienas Hrizmas svētīšanas Svētajā Misē 2015. gada 2. aprīlī.

Šīsdienas evaņģēlija fragmentam, kuru pirms brīža dzirdējām, varētu dot nosaukumu: advents jeb atnākšana. Kristus atnāk uz savu pilsētu Nācareti. Kad tāds autors kā sv. Lūkass raksta sabiedriski - kulturālā kontekstā, tad šis termins – advents - saistās ar imperatora ierašanos kādā provinciālā pilsētā. Tas nozīmē, ka visi gaidīja šo atnākšanu kā tādu, kura norisināsies lielā varenībā un pati gaidīšana bija patiesi liela. Jēzus nenoniecina šo gaidīšanas un satikšanās sasprindzinājumu, gluži pretēji, piešķir šim notikumam vēl lielāku nozīmi, izceļ to, ka šis brīdis, šī atnākšana ir visu Nācaretes iedzīvotāju ilgu piepildījums. Viņš dara to liturģiskās svinēšanas laikā, kad pasludina: „Šie Raksti, kurus dzirdējāt, šodien ir piepildījušies”, bet „ Visu acis sinagogā raudzījās uz Viņu”.

Arī uz mums, kā priesteriem, raugās cilvēku acis Baznīcā. Šodien, kā katru gadu no jauna, atceroties Priesterības sakramenta iestādīšanas piemiņu, mēs varētu sev uzdot jautājumu: Kādu priesteri cilvēki vēlas redzēt? Ar kādu priesteri vēlas sastapties?

Vēlas redzēt cilvēcisku priesteri.

Jāņa evaņģēlijā lasām, ka cilvēki sastopoties ar Jēzu uzdeva sev jautājumu: "Vai Viņš nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam?" Jēzu vispirms pazina kā cilvēku, kuram nekas cilvēcisks, izņemot grēku, nebija svešs. Viņš raudāja un skuma, priecājās un gavilēja.

Sastopoties ar cilvēkiem, pārsteidz viņu jūtība uz visparastāko cilvēcisko izturēšanos un žestiem. Biežāk viņi pateicas ne jau par labu sprediķi, super konferenci vai dievbijīgi nosvinētu Sv. Misi, bet par sarunai veltīto laiku, ka spējām uzklausīt, ka neskatījāmies pulkstenī vai ka atbildējam uz e-pastu. Vienu vajag darīt, bet neaizmirst arī par otro. Cilvēki redz un jūt mūsu attieksmi. Lasa no mūsu acīm, redz to mūsu sejas vaibstos, saklausa mūsu balsī. Kad dzirdam „redzu, ka priesteris ir aizņemts”, „piedodiet, ka traucēju”, „es jau iešu”, tad pajautāsim sev, vai esam bijuši pietiekoši pieejami un atvērti, vai nebijām pārāk aizņemti ar sevi ar to, kas mūs interesē, ar savām atkarībām un daudzām citām lietām. Pēc tam bijām pārāk noguruši un neiecietīgi, un zaudējām cilvēku.

Varbūt derētu no galvas izdzīt domu: „Man nav laika, tik daudz lietu uz galvas”, jo kam gan citam būtu nepieciešama priesterība, ja ne cilvēkiem? Kādas citas lietas mūs padara vairāk par priesteriem, ja ne tās, ar kurām pie mums nāk cilvēki? Paiet garām cilvēkam ir lielākā nelaime priesterim. Un otrādi - nav lielāka prieka kā saskatīt laimi cilvēka acīs pēc tam, kad veltīts laiks sarunai vai grēksūdzei. Cilvēki ir ļoti prasīgi, bet arī ļoti pateicīgi. Viņi liek saprast un atgādina, ka tad, kad sastopamies ar viņiem visām citām lietām vajadzētu pagaidīt. Sastaptie cilvēki var būt kā sirdsapziņas pārmetums mums, kad neveltam viņiem laiku, kad vairāk sakoncentrējamies uz sevi, kad nevajadzīgi pārceļam tikšanos uz rītu. Domāju, ka cilvēkus ne tik daudz kaitina priesterība - cik cilvēciskas iejūtības, labestības, pazemības un veltīšanās trūkums. Un tad nedrīkstam apvainoties, ja mūs nemīl tikai tādēļ, ka kāds mūsu brālis priesteris nav izturējis cilvēciskuma eksāmenu. Tieši tā! Domāju, ka šodien cilvēki visbiežāk eksaminē priesteri tieši cilvēciskumā. Viņi ir speciālisti šajā jomā. Cilvēciskuma trūkumu nevar noslēpt zem habita vai sutanas. Cilvēkus vairāk piesaista priesteris, kas ir ietērpts cilvēciskumā.

Vēlas sastapt ticīgu priesteri.

Tie, kas mūsos ieklausās, vēlas redzēt, ka tas ko sludinām, nav tukšvārdība. Ar mums nedrīkst būt tā kā ar farizejiem, par kuriem Kristus teica: pēc viņu vārdiem dariet, bet ne pēc viņu darbiem. Cilvēki tiešām lasa mūsu acīs un vēro, vai patiesi dzīvojam Dieva rokās un vai ticam, ka Viņš nodarbojas ar mums, ka mēs katrs esam Viņam svarīgi.

Šajā ziņā ir aizkustinošs ieraksts pāvesta Jāņa Pāvila I dienasgrāmatā. Pārdomājot kādu fragmentu no pravieša Isaja grāmatas, viņš raksta: „Ja nejauši Dievam, tur, debesīs būtu galdiņš, tad uz šī galdiņa pilnīgi droši atrastos mana fotogrāfija un Viņš (Dievs) nemitīgi to uzlūkotu.” Jānis Pāvils I pavisam neilgi bija pāvests, bet cilvēki atceras viņa labestības pilnās acis, kuras atgādināja debesu Tēva „acis”.

Cilvēki lasa mūsu dzīvi, vai mums svarīga ir lūgšana, Dieva Vārds, sakramenti un vai svarīgi mums ir viņi, kad ar viņiem sastopamies. Redz arī mūsu grūtās dienas, kad nebalstāmies Dievā, bet paši uz saviem spēkiem, kad rīkojamies tā, it kā neticētu. Neieļaunojas, saprot mūsu vājumu, ja vien to mākslīgi neslēpjam un netēlojam. Ir svarīgi, ja zina, ka arī mēs ejam pie grēksūdzes, ka mums ir garīgais tēvs, ka atveram Bībeli un pavadām laiku Dieva priekšā...... un, līdzīgi kā viņi, iesākam visu no jauna, ja kaut kas nav bijis labi, ja esam pakrituši. Cilvēki vairāk uzzinās par ticību no mūsu dzīves nekā no sprediķiem. Pārsteidzoši ir priestera Henrija Nouvena vārdi, ko viņš rakstīja dzīves noslēgumā: „Mēs esam grēcīgi cilvēki, kuriem nepieciešams tikpat daudz rūpes, ka ikvienam, kurš mums ir uzticēts. Tādēļ patiesai kalpošanai ir jābūt abpusējai. Ja ticīgie nevar patiesi iepazīt un iemīlēt savu ganu, tad ganīšana ļoti ātri pārvēršas par labi maskētu valdonīgumu pār citiem cilvēkiem un kļūst par autoritārismu un diktatorismu.” Tieši tajā ir ticīga priestera kalpošanas spēks: zina, ka viņš ir tikpat vājš kā citi un dažkārt arī vājāks, un tādēļ mācas dzīvot Dieva rokās. Cik tas ir skaisti priekš citiem - ticīgs priesteris.

Noslēgumā gribu mums visiem novēlēt: Kristus savā laikā teica: „ Kā jūs vēlaties lai cilvēki jums darītu, tā dariet jūs vispirms viņiem.” Būsim mēs vispirms cilvēciski priesteri pret tiem, pie kuriem Dievs mūs sūta. Būsim ticīgi priesteri un nevis tikai praktizējoši. Amen

Katedrāle.lv
Foto: D.Rudzīte