Apustuļu darbos aprakstītā pirmo kristiešu dzīve liecina, ka ticība nebija tikai teorija vai deklarācija. Ticība caurstrāvoja un veidoja ikdienas dzīvi, iespaidoja morāli, ieradumus, ekonomiku. Nav runa tikai par kādu jaunu sabiedrisko sistēmu vai ideoloģiju, kurai vajadzēja padarīt laimīgu cilvēci. Šīs sabiedrības revolūcijas būtība bija cilvēka iekšējā pārveidošanās, viņa stājas, iejūtīguma, vērtību hierarhijas pārveidošanās Jēzus vārdā, kurš ir augšāmcēlies. Un tieši uz to ir jātiecas ticībai: tai ir jāpārveido cilvēks. Protams, to ir vieglāk pateikt nekā sasniegt. Varbūt uz īsu brīdi cilvēks ir spējīgs kaut ko mainīt, sakost zobus un uzspiest sev kādu rīcību un žestus, pat varonīgus. Taču ticībā nav runa tikai par kādu iekšēju aizliegumu vai pašdisciplīnu – ierobežojumu, kas ir pretēji mūsu dabai, – uzspiešanu sev. Vairāk ir runa par mūsu cilvēciskās dabas pārveidošanu. Un ne tikai ar ārēju izturēšanos, ieradumiem un dzīvesveidu. Tas var būt kā gala mērķis, bet vispirms ir jābūt mūsu domāšanas veida, vēlmju un dzīves vīzijas pārveidošanai. Tas var notikt tikai piedzīvojot personīgu tikšanos ar Jēzu. Tieši šo pārveidošanos piedzīvoja apustuļi un jo sevišķi Toms. Un šī tikšanās viņus būtiski pārveidoja. Viņi augšāmcēlās jaunai dzīvei. Un tas bija ļoti nepieciešams, jo līdz ar Jēzus nāvi arī apustuļi bija it kā miruši – bija nobijušies, nomākti, nokaunējušies un sagrauti. Visa viņu dzīve un pasaule sabruka. Līdzšinējās cerības un plāni pārplīsa kā ziepju burbulis. Mācekļi zaudēja pamatu zem kājām un vienīgo atbalstu – Jēzu. Arī viss pārējais zaudēja savu jēgu un vērtību. Nebija vairs mērķa. Tādā gara stāvoklī viņi pēkšņi sastopas ar Jēzu, kurš, neskatoties uz aizslēgtām durvīm, nostājas viņu priekšā. Ieraudzīja Jēzu: to pašu, kuru pazina, un tomēr vairs ne tādu pašu. Skaidri redzēja ciešanu zīmes Viņa miesā, kas nebija iemesls bailēm un sirdsapziņas pārmetumiem, bet gan godības, mīlestības zīmes un piedošanas garantija. Tajā parādījās neizmērojamās Dieva žēlsirdības bagātības. Žēlsirdības akts dramatiskā veidā piepildījās pie Krusta, bet tā augļi mums ir pieejami vienkāršās un varbūt pat kādam nepievilcīgās zīmēs: lūgšanā, atvērtībā Dieva Vārdam, sakramentu pieņemšanā, piederībā Baznīcai – visā, kas kalpo tam, lai satiktos ar Jēzu. Vakar, izsludinot Dieva Žēlsirdības gadu, pāvests Francisks norādīja, ka šim īpašajam laikam ir jākalpo, lai Jēzus varētu mums pieskarties un pārveidot savā žēlsirdībā. Viņš teica: „Tas nav laiks izklaidei, bet gluži pretēji – laiks, lai būtu nomodā un atmodinātu sevī spēju pamanīt to, kas ir būtisks. Baznīcai tas ir laiks, lai no jauna atklātu savas misijas, kādu tai Lieldienu dienā uzticējis Kungs, jēgu, proti: būt par Tēva žēlsirdības zīmi un vēsti. Tādēļ Svētajam Gadam jāuztur mūsos vēlmi iegūt spēju pazīt daudzas iejūtības zīmes, kuras Dievs dāvā visai pasaulei un jo sevišķi tiem, kuri cieš, ir vientuļi un atstāti, kā arī tiem, kas ir zaudējuši cerību uz piedošanu un sajūtu, ka ir Tēva mīlēti. Svētajā Gadā stipri jāpiedzīvo prieks par to, ka tikām Jēzus atrasti, kurš kā Labais Gans nāca, lai mūs meklētu, jo bijām nomaldījušies. Jubileja ir, lai mēs piedzīvotu Viņa mīlestības siltumu, kad Viņš ceļ mūs uz pleciem, lai mūs aiznestu atpakaļ uz Tēva mājām. Tam jābūt gadam, kurā varam piedzīvot Kunga Jēzus pieskārienu un Viņa žēlsirdības pārveidošanu, lai arī mēs kļūtu žēlsirdības liecinieki. Tieši tādēļ Jubileja: jo tas ir žēlsirdības laiks. Tas ir atbilstošs laiks, lai dziedinātu brūces, nenogurstoši sastaptos ar tiem, kuri gaida, piedzīvotu un pieskartos Dieva tuvuma zīmēm, lai katram parādītu ceļu uz piedošanu un izlīgšanu.” Atsaucoties uz Augšāmcēlušā Jēzus vārdiem – Miers jums! – pāvests Francisks atgādināja, ka miers vēl aizvien ir miljoniem cilvēku ilgas, cilvēku, kuri piedzīvo nedzirdētu diskriminācijas un nāves pārspēku, tikai tādēļ, ka sauc sevi par kristiešiem. „Mūsu lūgšanai ir jābūt vēl intensīvākai un jākļūst par saucienu pēc žēlsirdībā bagātā Tēva palīdzības, lai atbalstītu daudzus brāļus un māsas, kuri cieš, vienlaicīgi lūdzot arī mūsu siržu atgriešanos, lai mēs pārietu no vienaldzības uz līdzjūtību,” teica pāvests. Līdzīgi sauca svētais pāvests Jānis Pāvils II, kuru šodien godinām, Krakovā, Lagevņikos (Lagiewniki), kur atrodas Dieva Žēlsirdības svētnīca. „Cik ļoti mūsdienu pasaulei ir nepieciešama Dieva žēlsirdība!” sauca sv. pāvests. „Visos kontinentos no cilvēku ciešanu dziļumiem šķiet dzirdams sauciens pēc žēlsirdības. Tur, kur valda naids un vēlme atriebties, kur karš nevainīgiem nes sāpes un nāvi, ir nepieciešama žēlsirdības žēlastība, kura mierinās cilvēku prātus un sirdis, un radīs mieru. Tur, kur trūkst cieņas pret cilvēka dzīvību un godu, ir nepieciešama Dieva žēlsirdīgā mīlestība, kuras gaismā atklājas neizsakāma ikvienas cilvēciskas būtnes vērtība. Ir nepieciešama žēlsirdība, lai ikviena pasaules netaisnība patiesības gaismā izbeigtos.” Tikai darbīga žēlsirdība atver mūs Dieva žēlsirdības pieredzei. Žēlsirdība ir uzticības zīme Tam, kurš iemīlēja līdz galam ikvienu cilvēku, kurš nemitīgi cilvēkam atgādināja, ka Dievs ir izprotošs Tēvs, Dievs, kurš mīl mūs ar piedodošu mīlestību jeb žēlsirdīgu mīlestību. Evaņģēlijā nav tādas ainas, kur Jēzus atstumtu kādu grēcinieku, kurš atgriežas. Tādēļ, kaut arī mēs kārtējo reizi būtu sagrēkojuši, kaut varbūt mūsu kritienu melnā josla turpinātos gadiem ilgi, tad tomēr, ja mūsos ir kaut mazākā cerība piecelties no kritiena – cerība, kas nav balstīta mūsu spēkos, bet Viņa žēlsirdīgajā mīlestībā, Viņa žēlastībā, kas paceļ no viszemākā kritiena – un, ja patiesi ilgojamies pēc Dieva, tad Viņš mums piedos un uzticēsies. Lūgsimies par to, lai mūsu sabiedrība, pateicoties mūsu savstarpējai žēlsirdīgai mīlestībai, kļūtu par jaunas mīlestības civilizācijas ieraugu. Lūgsimies, lai Kristus žēlsirdības vēstījums, kuru šodien īpaši pieminam, kļūtu redzams mūsu dzīvē un rīcībā. AMEN. Bīskaps Viktors Stulpins 
|
