Šķita, ka vairs nav nekādu cerību, viss ir beidzies, jāsamierinās ar zaudējumu. Tuva cilvēka nāve, neārstējama slimība. Cilvēciski raugoties, tam nav risinājuma un neviens neko nespēj mainīt. Bet Jēzum viss izskatās citādi.
Viņš dodas uz mājām, kur ir mirusi meitene. Meitenes tēvam Jēzus saka: “Nebaidies! Tikai tici!” Bet kā lai nebaidās, ja nāve ir ienākusi mājās un tas skar līdz sirds dziļumiem? Jēzus uzskatā baiļu pretstats nav drosme, ko varam parādīt attiecīgos apstākļos, bet gan ticība – tikai turpini ticēt! Pat ja ir šaubas, pat ja ticība ir tālu no varonības, varam atkārtot šos Jēzus vārdus kā lūgšanu. Ticēt! Ko tas nozīmē? Ticība ir cilvēcisks žests. Tas ved uz dzīvību, kas ir pretstats nāvei. Jēzus ierauga, ka cilvēki raud, un jautā, kāpēc viņi raud. Meitene neesot mirusi, bet tikai guļ. Tāpat kā visi mūsu tuvinieki, kas ir aizgājuši mūžībā un gaida uz augšāmcelšanos.
Cilvēki Jēzu izsmēja par šiem vārdiem. Arī mēs varam piedzīvot izsmieklu, ja apliecinām, ka ticam mūžīgai dzīvei, ticam Jēzus uzvarai pār nāvi. Bet Svētie Raksti mums saka – Dievs ir dzīvo, nevis mirušo Dievs. Viņš nav radījis nāvi (sal. Gudr 1, 13-14). Jēzus pieceļ meiteni, un viņa staigā, ir dzīva. Katrs no mums sevī nesam kādu daļu ciešanu un nāvi, bet Kungs Jēzus aicina celties, iet uz priekšu, atvērties Viņam un ticēt, ka Viņš spēj visu mainīt. Katrā no mums ir dzīvība, kas vienmēr ir jauna un liek mums ticībā celties.
Sieviete, kas nāk pie Jēzus, ir ne tikai slima, bet arī mērojusi garu ceļu, pielikusi pūles, lai meklētu palīdzību pie visslavenākajiem ārstiem, bet bez panākumiem. Šīs sievietes situācija ir neapskaužama, jo viņa tiek uzskatīta par nešķīstu un nedrīkst nevienam pieskarties. Iespējams, ka viņu pametuši gan tuvinieki, gan draugi. Palikusi pilnīgi viena, sieviete Jēzum tuvojas slepus, nevēlēdamās, lai kāds to pamana. Viņa pilnīgi neko neuzdrošinās Jēzum prasīt. Tik ilgus gadus pavadījusi vientulībā, viņa noteikti bija pārliecināta, ka tiks uzskatīta par lielu grēcinieci un atraidīta. Tomēr sieviete nolemj riskēt, pārkāpt likumu un pieskarties Jēzum. Viņa tiek dziedināta. Tāda ir Jēzus kvēla vēlēšanās – dziedināt mūs, lai mēs varētu dzīvot harmonijā, bez bailēm no nāves un smagām slimībām. Pieskaroties Jēzum ticībā, tas notiek.
Evaņģēlists Marks, rakstot par šiem diviem notikumiem, vispirms pasaka – tas notika, kad Jēzus bija pārcēlies otrā krastā. Varbūt tas ir aicinājums arī katram no mums nepalikt uz vietas? Iet, atstāt pagātnes notikumus un piedzīvotās situācijas, lai dotos pretī kaut kam jaunam, jo tikai tā ir iespējams augt un saņemt dziedināšanu. Bieži problēmas rodas tāpēc, ka nav vēlēšanās atstāt vienu krastu, lai pārceltos uz otru. Dzīvot nozīmē nepalikt uz vietas, bet iet. Jairs, kura meitiņa bija smagi slima, nepalika uz vietas, bet gāja pie Jēzus pēc palīdzības. Viņš nebaidījās par to, ko citi par viņu padomās: kā tas nākas, ka viņš, bagāts un ietekmīgs cilvēks, lūdz palīdzību! Vairāk par visu Jairs vēlējās, lai meita dzīvo, un zināja, kam prasīt palīdzību. Paliekot uz vietas baiļu vai kauna dēļ, viņš nebūtu Jēzu saticis un meita paliktu mirusi.
Arī slimā sieviete nepaliek uz vietas. Viņa pat nebaidās no cilvēku pūļa, kas seko Jēzum. Vienīgais viņas mērķis ir iet pie Jēzus. Būt Viņa tuvumā. Pieskarties Viņam. Un sieviete kļūst vesela. Paliekot uz vietas, tas nebūtu noticis.
Lai Dievs dod, ka arī mēs nepaliekam uz vietas, bet vienmēr ejam pie Jēzus! Neatkarīgi no situācijas vai apstākļiem vienmēr iesim uz priekšu un meklēsim iespēju būt Jēzus tuvumā un ticībā pieskarties Viņam! Mieramtuvu.lv |
