Lieli ļaužu pūļi sekoja, lai redzētu Jēzus darītos brīnumus. Brīnumu augstākā virsotne bija maizes pavairošana. “Ja Dievs pilnībā spēj parūpēties par manu iztiku, tā ka man ir tikai jāsaņem, nepieliekot pūles, tad gan var uzelpot!” varētu teikt šādu brīnumu pieredzējis cilvēks. Jūdu reliģijas pārstāvji sāka zaudēt ietekmi veselā reģionā. Cilvēki lielā skaitā sekoja Jēzum, apbrīnodami Viņa vārdus un darbus.
Dzīvojot panākumu eiforijā, Jēzus mācekļi jautā, kurš no tiem ir lielākais. Viņi ir kārdinājuma varā, un Jēzus to zina, tāpēc sāk runāt par ceļu, kas Viņam un arī mācekļiem būs jāiet, proti, Jēzus pasludina, ka dosies uz Jeruzalemi, tiks reliģisko līderu nodots nāvei un augšāmcelsies. Mācekļi, maigi izsakoties, ir neizpratnē, viņi vienkārši nesaprot, kas notiek, viņi vairs nepazīst Jēzu, kuru pazina līdz šim. Bet varbūt viņiem tikai šķita, ka tie Jēzu pazīst? “Vai brīnišķīgā, brīnumiem un panākumiem piepildītā dzīve beigsies ar ciešanām pie krusta? Tas nav iespējams! Tādu reliģiju mums nevajag! Tā nav mūsu ticība!” varētu teikt mācekļi. Trīs reizes Jēzus pasludina savas ciešanas un nāvi, un trīs reizes mācekļi to nesaprot. Viņi neieklausās un turpina dzīvot pēc saviem ieskatiem. Dieva Vārds mūs ieved noslēpumā, kurā attiecības starp Jēzu un mācekļiem ir neizpratnes pilnas. Kungs un mācekļi, kas Viņā klausās, vairs nesaprotas, un tas ir brīdis, kad farizeji un augstie priesteri var sākt īstenot savu pret Jēzu vērsto politiku. Farizeju skaudība novedīs līdz tam, ka pūlis vērsīsies pret Jēzu, pieprasot Viņu sist krustā, un mācekļi Kungu atstās vienu. Mēs esam aizvērtas sirds noslēpuma priekšā – ir runa par sirdi, kas aizveras Dieva mīlestībai, aizveras Dieva Atklāsmes vēstij. Kā tas iespējams, ka mācekļi un apustuļi, kurus Jēzus sistemātiski izglītoja, aizvēra savu sirdi Vēstij, kuru Jēzus tiem sniedza, ne jau tikai kādai mācībai starp daudzām, bet Mīlestības vēstij?
Varbūt šīsdienas lasījumi mums nedaudz atklās šo noslēpumu. Ieklausīsimies vispirms Gudrības grāmatā, kas vairāk nekā gadsimtu pirms Kristus dzimšanas pasludina Taisnīgā ciešanas. “Bezdievji (tie, kas dara ļaunu) sacīja: “Uzbruksim no visām pusēm taisnīgajam, jo viņš mums nav derīgs. Viņš pretojas mūsu darbiem, pārmet mums grēkus pret likumu un mums atgādina mūsu ieradumu (reliģisko tradīciju) kļūdas.” Tie ir pārmetumi, kurus Jēzum varētu izteikt farizeji. Mācekļus savukārt kārdinājumā ieved panākumi. Apustuļa Jēkaba vārdi skaidri pasaka sirds aizvēršanās iemeslu: “Kur ir skaudība un nesaticība, tur ir nekārtība un visādas ļaundarības. No kurienes ceļas kari un no kurienes strīdi jūsu starpā? Vai ne no šejienes – no iekāres, kas cīnās jūsu locekļos? Jūs iekārojat, bet jums nav; jūs nogalināt un apskaužat, bet nespējat sasniegt; jūs ķildojaties un strīdaties.”
Jēzus saka: “Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir starp visiem pēdējais un visu kalps.” Lūk, prioritāte, kuru uzsver Jēzus, lai sirds atvērtos Dieva Vārdam. Tam, kurš vēlas būt liels, ir jākļūst mazam. Pashālajā noslēpumā Jēzus atklāj darbos savu pazemību, parādot, ka ir gatavs kalpot un pat atdot savu dzīvību. Tam, kurš vēlas būt liels, nav jāmeklē lielums pasaules izpratnē, jautājot, vai esmu pirmais un labākais, bet gan viņam ir jāseko Kristus aicinājumam, kalpojot tuvākajiem. Kas sasniedz Kristus “mazumu”, uzvar, un, kas ir pirmais, var kļūt par pēdējo.
Jēzus nesaka tikai to, ka jākļūst mazam, bet gan – ka jākļūst mazam un kalpam. Ja kāds grib būt pirmais, lai ir pēdējais un visu kalps. Nepietiek vienkārši būt pazemīgam, lai augtu. Ar labu uzvedību vien nevar nonākt pie patiesa lieluma. Jābūt arī kalpam, un tas nozīmē atdot savus spēkus un intereses, visu savas dzīves darbību, savu misiju otram, tam, kuram tu kalpo, lai tas kļūtu liels. Darīt otru par pirmo tādā nozīmē, ka mēs meklējam otra izaugsmi, otra laimi, pilnību, lai mēs paši kļūstam lieli ar otra starpniecību un kalpojot viņam. Atdodot visus savus spēkus tuvākā izaugsmei, lai otrs būtu nozīmīgāks nekā es, mēs paši arvien vairāk kļūstam Dieva valstības locekļi. Dodot mēs saņemam, veltot savu dzīvi otram, mēs pilnībā kļūstam mēs paši.
Mēs zinām, ka Baznīcā daudzi sauc sevi par kalpiem, bet bieži tikai par Dieva kalpiem, vai arī tiek teikts, ka viņi veic “visaugstāko” kalpošanu. Evaņģēlijs mums pirmām kārtām nerunā par kalpošanu Dievam, bet par kalpošanu tuvākajiem, kuriem kalpojot mēs kalpojam Dievam. Būt kalpam nozīmē darīt par pirmo un augstāko to, kam tu kalpo. Mīlot otru ģimenē, starp laulātajiem, vai mīlot bērnus, mēs varam redzēt, ka tēvs vai māte dabiski vēlas darīt bērnus vai viens otru laimīgu, un, redzot otru laimīgu, viņi paši tādi kļūst. Tēvs spēj visus savus spēkus atdot bērna izaugsmei, vērtējot bērna labumu augstāk par savējo, tāpēc, ka viņš bērnu mīl. Katra dominance un uzkundzēšanās, un savas gribas pildīšana grauj mīlestību. Vienīgi tad, kad vairs nemeklējam izaugsmi tikai paši sev, bet sākam kalpot, mēs patiešām augam.
Šīsdienas Evaņģēlija fragmenta vārdi izmaina mācekļu un Jēzus attiecības, bet vai tie izmainīs mūsu un Jēzus attiecības? Mieramtuvu.lv |
