Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Svētrunas

Baznīca nav kultūras nams un liturģija nav zaļumballe!
25.07.2016 pl. 16:03
Priestera Mihaila Volohova sprediķis Rīgas Metropolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienas svētkos Liepājas svētā Jāzepa katedrālē 2016.gada 24.jūlijā.

Sv.Mises lasījumi: Ez 43,1-2.4-7a; 1Hr 29; Ebr 12,18-19.22-24; Jņ 2,13-22

Baznīca Latvijā šodien svin visu dievnamu iesvētīšanas gadadienu, tātad, dienu, kurā cilvēka rokām celtā ēka tika veltīta Dievam. Dievnama iesvētīšana katrai kristiešu kopienai ir prieka un līksmes iemesls.

Šodien īpašā veidā esam aicināti pārdomāt dievnama – sakrālas celtnes – nozīmi. Liturģiskie teksti mums atklāj, ka visam, ko ārēji šajā Templī apbrīnojam, ir skaidri jāatmirdz katra ticīgā sirdī (sal. Hugo no sv.Viktora, De Dedicatione ecclesiae,  cap.  I:  PL 176, 439). Bez šādas nostājas mūsu kults – kalpošana Dievam – būtu melīgs, tukšs un liekulīgs. Šī celtne ir Dievam veltītā kulta vieta. Tāpēc uzreiz iegaumēsim, ka baznīca nav kultūras nams un liturģija nav zaļumballe! Un, šādi turpinot – priesteris nav „Daudz laimes” koncerta vadītājs, ministranti nav baleta trupa un arī tie, kas veic kalpojumu, lasot Rakstu lasījumus vai dziedot, neizrāda sevi, bet gan Dieva dotās spējas velta Dievam – patiesajam, labajam un skaistajam.

Ticība, kas redz, ir noteicoša, lai ieraudzītu un novērtētu Dieva skaistumu un cilvēciskā ģēnija alkas pēc patiesā, labā un skaistā. Dižās katedrāles un baznīcas visā pasaulē, grezni rotātie liturģiskie tērpi vai trauki nav vienīgi mākslas vai arhitektūras pieminekļi, bet gan katoliskās ticības liecības un šedevri. Šādas liecības vērtību spējam atklāt, ja aizdomājamies līdz patiesajai nozīmei: kā „tēls” tā vēsta par „pirmtēlu”.

Simbolisko tēlu uzdevums ir vadīt, pacelt dvēseli no redzamā tēla uz neredzamo pirmtēlu. Šādu funkciju primāri veic liturģiskie teksti, ievadot svinētā Noslēpuma loģikā. Tomēr arī sakrālajai mākslai un mūzikai jākalpo šādam mērķim. Ja to valoda paliek sekla un nesasniedz simboliskās nozīmes dziļumu, paliekot funkcionālajā līmenī vai estētiskās formas meklējumu līmenī, tad tā vairs nespēj pildīt savu patieso uzdevumu – vadīt, pacelt dvēseli no redzamā skaistuma uz tā Avotu.

Tas, kas muzejā ir vienīgi pagātnes liecība vai iespēja nostalģiski atcerēties aizgājušos laikus, liturģijā iegūst savu jaunību un aktualitāti. Varbūt tieši izprasta, iekšēji sagatavota un cienīgi svinēta liturģija paklausībā Baznīcai ir iesākums jaunai evaņģelizācijai un garīgajai atmodai? „Skaistais ievaino, bet tieši šādi tas cilvēku atmodina viņa augstākajam aicinājumam” (Ratzinger, J., Die Schönheit Gottes. Op.cit., S.18.).

Svētku prefācijā pēc brīža dzirdēsim: „Šai redzamajā celtnē, ko tu ļāvi mums uzbūvēt, tavi bērni dzīves ceļā saņem tavu svētību, un tu apbrīnojamā veidā atklāj un piepildi lielo vienotību starp tevi un ticīgajiem.” Vai arī pirmajā lasījumā no pravieša Ezehiēla grāmatas dzirdējām: „Cilvēka dēls, tā ir mana troņa vieta un manu kāju atbalsta vieta, kur uz mūžiem es dzīvošu savas tautas vidū.” Pāri pār visu, baznīcas celtne ir Dieva klātbūtnes zīme. Arī mēs – Dieva celtne, kas būvēta no dzīviem akmeņiem, esam Dieva klātbūtnes zīme – ieraugs, sāls un gaisma.

Šodien vēlos atgādināt un paskaidrot kādu liturģisku zīmi, kas norāda uz Dievišķo, Svēto, Patieso, Labo un Skaisto un mūslaiku cilvēkam bieži vien ir visnepieņemamākā un traucējošākā.  Šī liturģiskā zīme ir klusums. Baznīcas tradīcijā klusums tiek dēvēts par svēto, sakrālo, dievišķo – silentium sacrum, silentium divinum. Pastāvošie liturģiskie priekšraksti atgādina, ka „svētā klusuma brīži ir dievkalpojuma sastāvdaļa un tie attiecīgā laikā jāievēro [..] grēku nožēlas aktā un pēc aicinājuma lūgties katrs pievēršas sev; pēc lasījuma vai homīlijas katrs īsumā pārdomā dzirdēto; pēc Komūnijas savukārt visi savās sirdīs pielūdz un slavē Dievu” (Romas Misāles visp.ievads, 23; sal. SC, 30).

Tehnoloģiju laikmetā klusums praktiski ir izzudis. Droši vien atceraties, kas skanēja televīzijā, pirms devāties uz baznīcu vai arī radio ceļā uz šejieni. Bet, kad jūs pēdējo reizi esat dzirdējuši „maigo vēja šalkoņu”, kādā Dievs atklājās pravietim Elijam? Kad mēs pēdējo reizi esam apklusuši, lai ieklausītos otrā cilvēkā? Vēl jo vairāk – ieklausītos Dievā? Vienmēr cenšamies visu izskaidrot un nekad neatbildam ar klusumu... Vai nav tā, ka mēs ikdienā baidāmies no klusuma? Un šīs bailes pārnesam arī uz šejieni...

Ja mūsu svinētā liturģija ir Dieva pieredzes vieta, tad šajā pieredzē būtiska loma ir arī klusumam; klusumam, ko nepārtrauc pulksteņa klikšķi, čuksti un attiecību kārtošana.

Patiess, dziļš un izdzīvots klusums dara iespējamu personas klātbūtni un atvērtību. Tas nav vienīgi instruments vai līdzeklis, bet dzīves pilnība. Tā ir mūžības dāvana, tas ir dzīvības avots. Apklustot ārēji, un, kas ir daudz būtiskāk, iekšēji, mēs sākam apzināties, ka Dievišķais ir mums līdzās.

Protams, kāds varētu jautāt, kādēļ pievērst uzmanību klusumam, ja atceramies dievnamu iesvētīšanas gadadienu? Baznīcā taču vienojamies, lai kopīgi slavētu un cildinātu, lūgtu un godinātu Dievu, vai, kā saka svētais Hieronims, „lai mūsu ‘āmen’ atskanētu kā pērkona dārdi” (sal. In Epist. ad Gal. II: PL 26, 353). Tas tā ir. Tomēr atcerēsimies, ka skaņas cildenumu varam novērtēt tad, ja to spējam sadzirdēt. Un, ja tā ir Dieva simfonija, vai spējam to atšķirt no grēka trokšņiem?

Mens concordet voci – sirds atbilst balsij – atgādina svētais Benedikts (RB, XIX,7). Varētu teikt arī, ka balss atbilst sirdij. Ja Dieva miers mājo mūsos, tad tas atskan arī dievišķajā klusuma simfonijā, ko spēlē kopā sanākušo kristiešu sirdis.

Dievs runā, bet vai tu Viņu dzirdi?

Katedrāle.lv
Foto: no pr.M.Volohova personīgā arhīva