Lūdzu, pastāstiet nedaudz par to, kāpēc savam doktora darbam izvēlējāties tēmu “Dieva žēlsirdība un bezvainīgā ieņemšana izvēlēto svēto darbos”? “Viss ar Tavu žēlsirdību sākas, un viss ar Tavu žēlsirdību beidzas” – tie ir svētās Faustīnes vārdi, kurus viņa ierakstījusi savā “Dienasgrāmatā”. Tie izsaka kristīgās ticības būtību, kuras pamatā ir patiesība par Mīlestības un Žēlsirdības Dievu. Interese par Dieva žēlsirdības noslēpumu man radās, pateicoties maniem tuviniekiem, jo jau no pirmajiem dzīves gadiem augu Krakovas Lagevniku “ēnā” un svētās Faustīnes vēstījuma tuvumā. Caur viņu dāvātās Dieva žēlsirdības kulta formas, vēl pirms tās oficiāli apstiprināja Baznīca, man kļuva ļoti tuvas, bet “Dieva žēlsirdības kronītis” par vienu no manām īpašajām lūgšanām. Turklāt arī mariāniskais noslēpums ir ierakstījies manā dzīvē ne tikai caur manu izaugsmi draudzē, kura bauda īpašu Čenstohovas Dievmātes gādību, bet arī caur kongregāciju, kuras nosaukumā viņas vārds ir klātesošs: Jēzus un Marijas Dominikāņu māsas misionāres. Manus teoloģiskos meklējumus ievirzīja manas disertācijas vadītājs, nu jau mūžībā aizgājušais profesors Jaceks Bolevskis SJ. Viņš mani aicināja meklēt perihorēzi jeb, citiem vārdiem, Dieva žēlsirdības mistērijas un bezvainīgās ieņemšanas savstarpējo caurstrāvojumu. Tas prasīja koncentrēšanos ne tikai uz Bezvainīgās Žēlsirdības Mātes noslēpumu, bet arī uz bezvainīgās ieņemšanas un Dieva žēlsirdības mistērijas plašāku aplūkošanu. Turklāt izrādījās, ka svēto autoru raksti var būt par vērtīgiem inspirāciju avotiem, lai iedziļinātos ticības noslēpumos, bet viņu dzīves liecības var kļūt par cerības atdzīvināšanas cēloni. Pēc mozaīkas salikšanas izveidojās ikona, kura aicina uz Dieva žēlsirdības mistērijas un bezvainīgās ieņemšanas perihorēzes kontemplāciju. Kāpēc cilvēkam ir svarīgi atklāt Dievu, kurš ir žēlsirdīgs? Dieva mīlestības un žēlsirdības atklāsme veido kristīgās ticības būtību, un tāpēc šīs patiesības atklāšana un iedziļināšanās tajā cilvēkam ir ļoti svarīga. Bībeliskais atzinums: “Dievs ir Mīlestība” (1Jņ 4,16) atklāj kristiešu izpratni par Dievu un no tā izrietošo izpratni par cilvēku. Dievs ir mīlestība nevis caur personas vienību, bet caur to, ka Trīsvienībai ir viena daba. Trīs Personas ir viens Dievs, jo Tēvs ir mīlestība, Dēls ir mīlestība un Svētais Gars ir mīlestība. “Dievs viss ir tikai mīlestība, visšķīstākā un vistīrākā mīlestība, bezgalīga un mūžīga”. Šajā mīlestībā Viņš uz eksistenci aicināja cilvēku. Uzticīgā Dieva mīlestība atklāj sevi radīšanas un pestīšanas darbos kā žēlsirdība. “Žēlsirdība, kā ievēro svētais Jānis Pāvils II, ir kā otrais vārds Dievam, kurš tā iemīlēja pasauli – tas nozīmē cilvēku pasaulē –, “ka atdeva savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai katrs, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvi” (Jņ 3,16). Kristus ir žēlsirdības iemiesojums un vispilnīgākā atklāsme, tas ir, mīlestība, kas ir ”spēcīgāka par nāvi, spēcīgāka nekā katra grēks un ļaunums – mīlestība, kas cilvēku paceļ no visdziļākajiem kritieniem un atbrīvo no vislielākajiem draudiem” (Dives in misericordia, 15). Patiesība par žēlsirdīgo Dievu atklāj cilvēka unikālo cieņu un vērtību. Dieva acīs katra persona ir vērtīga, par katru Kristus ir atdevis savu dzīvību, katram Tēvs dāvā Savu Garu un dara Sev tuvu. Cilvēks, būdams radīts pēc Dieva – Mīlestības attēla, dzīvo tāpēc, lai mīlētu un būtu mīlēts. Tāpēc tikai Mīlestība, kurai ir vara pār katru ļaunumu, var pieveikt nāvi un apdāvināt ar mūžīgo dzīvi, un var padarīt cilvēku laimīgu. Tikai Dievā, kas ir Mīlestība un Žēlsirdība, cilvēks var atrast patiesu laimi. Šīs patiesības iepazīšana ir ļoti būtiska, jo esam aicināti uz pilnīgu līdzdalību Tēva un Dēla, un Svētā Gara mīlestībā. Kas mums būtu jādara, lai to darītu pēc iespējas pilnīgāk? Dieva iepazīšana ir žēlastība. Tomēr ne mazums ir atkarīgs arī no mums. Mūsu dzīvē vispirms ir nepieciešams arvien plašāk un vairāk atvērties uz Dieva žēlastību. Būtiskas ir arī rūpes par savas ticības padziļināšanu, paļāvīga un izturīga lūgšana (it sevišķi uzticēšanās Dieva žēlsirdībai un tās pielūgšana), garīgā lasīšana, dedzīga sakramentālā dzīve, patiesa mīlestība. Par vērā ņemamu palīdzību mums var būt arī Dieva žēlsirdības kulta formas. Ceļš, kas ved uz Kāda iepazīšanu un iemīlēšanu, ir dzīve ar Viņu. Tāpēc ielūkošanās Jēzus vaigā, iedziļināšanās Viņa vārdos, nemitīga atrašanās Viņa tuvumā, veicot savus ikdienišķos darbus, – tas vadīs mūs uz aizvien dziļāku ieiešanu Dieva žēlsirdības noslēpumā un uz iekšējām pārmaiņām, lai vēl vairāk mīlētu. Cik apbrīnojama un pamācoša ir svētās Faustīnes dotā liecība! Tā, kura no Dieva saņēma Viņa žēlsirdības noslēpuma neparasto atklāsmi, sniedza atbildi uz to ar varonīgas pakāpes tuvākmīlestību. Savā “Dienasgrāmatā” viņa rakstīja: “Es izjūtu sevī lielas sāpes, kad redzu tuvāko ciešanas; visas viņu ciešanas sāpīgi atbalsojās manā sirdī, es nesu savā sirdī visas viņu mokas tā, ka mani tas pat fiziski iznīcina. Es vēlētos, ka visas sāpes gāztos pār mani, lai palīdzētu tuvākiem” (1039). Lūk, pie kāda līmeņa noved līdzjūtība pret tuvāko, mīlestība, kura ir iegremdējusies Dieva mīlestībā. Kā jūs komentētu sv. Akvīnas Toma teikto, ka Dieva visvarenība izpaužas tieši žēlsirdībā? Patiesība par Mīlestības un Žēlsirdības Dievu apgaismo visu, kas ir ietverts Dieva atklāsmē, it sevišķi radīšanas un pestīšanas notikumi. Radīšana atklāj Dieva Radītāja visvarenību, kura beigu beigās atklājas caur mīlestību. Dievs ir aicinājis visumu eksistencei, jo ir visvarens, bet Viņa visvarenību vadīja gudrība un mīlestība. Dieva visvarenība ir mīlestības pilnība, kura izpaužas dāvāšanā un vienlaicīgi ir Dieva lielās pazemības izpausme. Vispilnīgāk mums to atklāj Jēzus Kristus, kurš, būdams Dieva Dēls, kļuva par cilvēku un pazemoja sevi līdz pat nāvei pie krusta: Viņš, „Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Flp 2,6– 8). Radikālā veidā piepildot mūsu pestīšanu, Viņš apliecināja to, kā to saka svētais Jānis Pāvils II, ka “ļaunuma priekšā, radījumu grēku priekšā kā visvarenības izpausme paliek tikai mīlestība. Tikai visvarenā mīlestība spēj pat no tā, kas ir ļauns, iznest kaut ko labu un jaunu dzīvību no grēka un nāves!”. Šī neizprotamā mīlestība, kura sevi atklāj cilvēciskā grēka dēļ kā Dieva žēlsirdības visvarenību, panāk, ka pasaule un cilvēks – neraugoties uz grēku – saglabā virzību uz Trīsvienīgo Mīlestību. Tajā var saņemt dzīvības un laimes pilnību, paļāvībā atverot sevi uz Dieva žēlsirdības dāvanu. Kāda ir atšķirība starp Dieva žēlsirdību un žēlastību? Tā vietā, lai koncentrētos uz neskaidrām un smalkām teoloģiskām atšķirībām un svārstībām, es piedāvāju koncentrēties uz savstarpējo korelāciju, kura pastāv starp Dieva žēlsirdību un žēlastību. Mīlestība, kura cilvēkam sevi atklāj kā žēlsirdība un žēlastība, kas savā veidā ir viens un tas pats. Kā uzskata kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamesa: “Žēlastība ir tas, caur ko Dievs “atver sevi” uz radību un noliecas pār to”. Dieva darbība, kas izpaužas ārpus Vissvētākās Trīsvienības un ir Dieva žēlsirdības izpausme, ir žēlastība. “Tikai Trīsvienības klēpī, savstarpējās dievišķo Personu attiecībās, Dieva mīlestība ir daba, tas nozīmē – ir obligāta nepieciešamība; visos citos gadījumos tā ir žēlastība, tas nozīmē – dāvana”. Šī dāvana sevi atklāj kā Dieva žēlsirdība. To apstiprina Svēto Rakstu mācība par žēlastību; šīs mācības kopsavilkums: „Žēlastība ir Dieva brīvprātīgā un uzticīgā žēlsirdība pret cilvēkiem; vēsturē tā sevi pauž caur darbību un dāvanām, kuru mērķis ir viņu pestīšana”. Dieva žēlastības un vienlaicīgi Dieva žēlsirdības majestātiskums neparastā veidā ir atspīdējis un parādījies Marijas bezvainīgajā ieņemšanā. Pateicoties tam, Bezvainīgā kļuva par Trīsvienīgā Dieva patiesu ikonu. Kādas ir Dieva žēlsirdības attiecības ar taisnīgumu? Mūs var interesēt tas, kas par Dieva žēlsirdības un Dieva taisnīguma savstarpējo attiecību problēmu ir teikts sv. Faustīnes “Dienasgrāmatā”. Māsa iekļauj Dieva taisnīgumu patiesībā, kura runā par Dieva mīlestību un žēlsirdību. Viņa atzīstas: “Viss, uz ko skatos, uz mani runā par Viņa žēlsirdību, pat pats Dieva taisnīgums man runā par Viņa neizmērojamo žēlsirdību, jo taisnīgums izplūst no mīlestības” (651). Šis teksts vēsta par mīlestības pārsvaru pār taisnīgumu, un tā atklāj sevi kā žēlsirdība. Šķiet, ka tieši šādi būtu jāskaidro izteikumi par Dieva taisnīgumu – taisnīgums vienmēr kalpo mīlestībai. Var pieņemt, ka tas sevi atklāj arī caur Dieva uzticību mīlestībai un pestīšanas solījumam. Viss, kas eksistē, iesākas Dieva mīlestībā un uz to arī tiecas. Šī mīlestība uz ārpusi izpauž sevi kā žēlsirdība. “Dievs ir mīlestība, bet žēlsirdība ir Viņa darbība” (651). Tā caurstrāvo visu un triumfē katrā Dieva veikumā. “Pār katru Manu roku darbu mājo Mana apstiprinātā žēlsirdība” (723). Tas nozīmē, ka Dieva taisnīgums vienmēr kalpo žēlsirdības dāvināšanai vai pestīšanai. Dievā neeksistē taisnīgums tā, kā mēs, cilvēki, to izprotam; taisnīgums, kas panāk, ka Dievs atalgo labos un soda ļaunos. Dievā nav iespējams tikai taisnīgums, kas nebūtu vienots ar Dieva gribu visu atpestīt. Dziļāk tas vienmēr sevi atklāj kā žēlsirdība. Kaut arī nepilnīgā veidā, tomēr to var ilustrēt attiecības, kuras pastāv starp Dievu un grēcīgo radību. Cik reižu cilvēks vēršas ar paļāvību pie Dieva žēlsirdības – tik reižu saņem piedošanu. Dievs ir taisnīgs, jo ir un paliek uzticīgs iedibinātajam mīlestības likumam, saskaņā ar kuru vienmēr tiek dāvāta piedošana tam, kas to lūdz. Vienlaicīgi tas ir arī Dieva žēlsirdības neizmērojams avots pret mums, grēciniekiem, “jo lielāka ir mūsu nabadzība, jo lielākas mums ir tiesības uz Tavu žēlsirdību” (793). Vienīgais nosacījums, kuru pieprasa Dieva taisnīgums no cilvēka, ir paļāvība uz Dieva žēlsirdību. Kāda ir žēlsirdības vieta un nozīme jūsu sirdī, dzīvē, personiskajā pieredzē? Kristus mums rāda, ka cilvēks piedzīvo un arī sasniedz Dieva žēlsirdību un ir aicināts dāvāt žēlsirdību savam tuvākajam: “Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti” (Mt 5,7). Nav viegli mīlēt dziļi, jo šāda mīlestība balstās uz autentisku pašuzupurēšanos, tomēr ir iespējams šādu mīlestību mācīties, iedziļinoties Dieva mīlestības noslēpumā, ielūkojoties žēlsirdīgā Jēzus vaigā. Mēs varam uzstājīgi lūgt dāvanu kļūt žēlsirdīgiem. Personīgi es ļoti mīlu sv. Faustīnes lūgšanu, kurā ir atklāts ideāls tam, kā būt žēlsirdīgam: “Es vēlos pilnīgi pārveidoties par Tavu žēlsirdību un būt par dzīvu Tavu atspulgu, Kungs; lai šī Dieva vislielākā īpašība, tas ir, neizmērojamā Viņa žēlsirdība, iziet caur manu sirdi un manu dvēseli un sasniedz tuvākos. Palīdzi man, Kungs, lai manas acis būtu žēlsirdīgas, lai es nebūtu aizdomīga un netiesātu tikai pēc ārējā izskata, bet spētu ieraudzīt to, kas ir skaists tuvāko dvēselēs, un nāktu pie viņiem ar palīdzību. Palīdzi man, lai mana dzirde būtu žēlsirdīga, lai es justu tuvāko vajadzības, lai manas ausis nebūtu vienaldzīgas tuvāko sāpju un ciešanu priekšā. Palīdzi man, Kungs, lai mana mēle būtu žēlsirdīga, lai es nekad nerunātu aizskaroši par tuvāko, bet lai katram atrastu mierinājuma un piedošanas vārdus. Palīdzi man, Kungs, lai manas rokas būtu žēlsirdīgas un pilnas ar labiem darbiem, lai es darītu tikai labu saviem tuvākiem, bet pati uzņemtos smagākos un grūtākos darbus. Palīdzi man, lai manas kājas būtu žēlsirdīgas, lai es vienmēr steigtos ar palīdzību pie tuvākiem, savaldot savu nogurumu. Mana patiesā atpūta ir manā kalpošanā tuvākiem. Palīdzi man, Kungs, lai mana sirds būtu žēlsirdīga, lai es justu līdzi visiem tuvākiem. Es nevienam neatteikšu savu sirdi. Es uzturēšu attiecības pat ar tiem, par kuriem skaidri zinu, ka manu labestību viņi izmanto nelietīgi, bet pati es sevi ieslēgšu visžēlsirdīgākajā Jēzus Sirdī. Par savām ciešanām es klusēšu. Lai atdusas manī Tava žēlsirdība, mans Kungs. Mans Jēzu, pārveido mani Sevī, jo Tu visu vari” (163). Ikdienā uzticēšanās Dieva žēlsirdībai ir būtiska. To var veidot šāds uzticības akts: Jēzu, es uzticos Tev! Kaut arī Kristus caur savu Pashu ir izrāvis ļaunuma saknes, no Viņa augšāmcelšanās staro gaisma un cerība, tomēr Viņam ir vajadzīgi cilvēki, kuri caur taisnību un patiesību, žēlsirdību, piedošanu un mīlestību palīdzēs Viņam nostiprināt Viņa uzvaru. Lai Kungs mums palīdz iepazīt Dieva žēlsirdības dziļumus, lai mēs personīgi to sastaptu, piedzīvotu un sniegtu liecību par to citiem. 2015. gada 8. decembrī pāvests Francisks izsludināja Žēlsirdības gadu, kā jūs uzņēmāt šo vēsti un izdzīvojāt šo gadu? Ārkārtējais Kunga Žēlsirdības gads bija visai pasaulei un arī man īpašs žēlastības laiks, aicinājums atklāt žēlsirdīgā Dieva, kurš iziet pretī katram cilvēkam, dziļumus. Kunga Žēlsirdības gada sākums tieši Bezvainīgās ieņemšanas svētkos bija arī iemesls īpašajam priekam par to, ka Dieva žēlsirdības mistērija tika apvienota ar bezvainīgo ieņemšanu. Bezvainīgā Marija vienmēr ir pirmā starp cilvēkiem, kuri ir saņēmuši pestīšanu, pateicoties bezgalīgajai Dieva žēlsirdībai. Viņa kļuva par cēlu Dieva žēlsirdības ikonu. Tieši bezvainīgā ieņemšana slavē Dieva žēlastības neparasto darbību un tās virsroku pār grēku. Rāda žēlsirdību, kas izpaužas ne tikai caur cilvēka piecelšanu no jau izdarītā grēka, bet vēl vairāk izpaužas caur “trauslās radības” pasargāšanu no grēka. Šo mūsu ticības neparasto noslēpumu priekšā atliek tikai pateikties, apzinoties, ka vēl ir tik daudz, ko var atklāt un padziļināt. „Kad atsegsi savas žēlsirdības noslēpumu, mūžības nepietiks, lai Tev atbilstoši izteiktu pateicību” (1122). Laikraksts "Nāc", Nr. 101 |
