“Kunga Dieva Gars pār mani, jo Kungs ir mani svaidījis…”. Dārgie priesteri! Šie pravieša Isaja vārdi izsaka to, kādēļ esam pulcējušies svinēt kopīgu Sv. Misi. Katru no mums savā laikā Kungs izvēlēja, aicināja un svaidīja. Šodien kopīgi pieminam Priesterības sakramenta iestādīšanas dienu, mūsu iesvētīšanas dienu, kad atjaunosim savus priesteriskos solījumus. Kunga Dieva Gars ir pār mani - saka pravietis, bet vai šis Gars vēl aizvien ir pār mums, vai Viņš ir pār mani? Domājot par solījumu atjaunošanu, varam sev uzdot šo jautājumu: Vai Kungs Gars ir pār mani? Vai tas ir redzams manā dzīvē, vai tas ir dzirdams manos vārdos? Priesterim jāsargās no remdenības. Remdenība iznieko dzīvi. Žēl dzīves! Remdenība iemidzina un atņem prieku. To ikviens no mums ir piedzīvojis, sevišķi pēc vairākiem gadiem priesterībā. Šķiet, no dienas dienā viens un tas pats. Iestājās rutīna. Tad ātri pārstājam būt konkrēti un prasīgi pret sevi, tad pārņem remdenums, tad kaut kas velk uz leju, sākam “snaust”. Vislabākās zāles tam ir evaņģēliskais radikālisms. Salvatoriāņu dibinātājs - tēvs Jordans - saviem brāļiem ar lielu spēku to vienmēr atgādināja. Brīdināja viņus no remdenuma. Teica, ka vieglāk ir grēciniekam piecelties no vissmagākā kritiena, nekā remdenam no viņa remdenuma. Svēta patiesība. Es pat teiktu - mums biežāk “jāmēra temperatūra”, tas ir, jājautā sev, vai esmu karsts vai auksts, vai remdens? Kad esmu remdens, tad cilvēki kļūst par spoguli, kurā varam sevi saskatīt dziļāk. Jo remdens priesteris nepievilks cilvēkus Kristum. No remdena priestera cilvēki bēgs. Patiesā priesterībā mūs vispirms atgriež dedzīga lūgšana un uzmanīga Dieva Vārda klausīšanās. Tās ir vislabākās zāles, kad slimojam ar remdenību. Dedzīga lūgšana aizved mūs uz grēksūdzi, Euharistiju, pie garīgā vadītāja, un tā iesākas mūsu atgriešanās. Atgriešanās notiek parastajā, pelēkajā ikdienā - ar brīdi, kad no rīta pieceļamies, līdz brīdim, kad dodamies pie miera, paliekot uzticīgi savai priesteriskajai lūgšanai un Dieva Vārdam. Dieva Vārds, kad ar to ejam gulēt, dāvā arī miegā tiem, kurus mīl, kā saka viens no psalmiem. Evaņģēlijā lasījām, ka tad, kad Kristus bija nolasījis pirmajā lasījumā dzirdētos pravieša Isaja vārdus, “visu acis sinagogā pievērsās viņam”. Sekojošie Kristus vārdi, gan tos kurus lasījām šajā fragmentā, gan tie, kas sekoja tālāk, izraisīja klausītājos divējādu reakciju. Sākumā “visi piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca no viņa mutes”, bet pēc tam “kļuva dusmu pilni”. Daudzi skatās uz priesteri un saskata viņā autoritāti, bet aizvien vairāk cilvēku uzlūko priesteri ar neuzticību. Abos gadījumos tas ir tādēļ, ka priesteris pieder pie tām personām, kuras atstāj citos visdziļākās pēdas. Atkarībā no tā, cik cieši esam saistīti ar otru cilvēku, tik paliekošas pēdas atstājam viņā, viņa dzīvē. Pietiek ar vārdu, vienu skatienu, kurš paliek uz visu dzīvi. Kāds mierina, cits ievaino. Reiz divi pusaudži, pamanījuši priesteri uz ielas, viņam pakaļ sauca: “Priesterus jāsūta uz mēnesi.” Viņš nodomāja: bet es tik ļoti mīlu zemi, tās ielejas un kalnus! Tomēr priesterim nebija šaubu, ka šiem diviem, kuriem traucēja priesteris uz ielas, sirds dziļumos no viņa kaut ko vajag. Šo vajadzību viņi var izteikt arī caur tādu agresiju. Varbūt kāds viņiem bija kaut ko sastāstījis par priesteriem, bet varbūt kāds priesteris neatbilstoši izturējās un viņus ievainoja. Tomēr arī tādi cilvēki sevī nes nepieciešamību pēc priestera. Priesteris ir tas, kas saka lielus vārdus. Viņš nedrīkst būt nepatiess liecinieks, kad runā. Nedrīkst būt antireklāma. Pretējā gadījumā ievaino dubultā. Pieviļ un noslēdz pret patiesību. Priesterim šodien ir daudz jādod cilvēkiem, sevišķi jaunajiem. Tik daudz ir jaunu cilvēku, kuri - kaut arī tālu no Baznīcas – meklē tēvu, draugu, paliekošas vērtības. Tādiem priesteris nebūs autoritāte pie pults baznīcā vai ornātā pie altāra. Viņi meklē skatienu, klātbūtni, konkrētus labvēlības žestus. Tikai pēc tam sāks pamazām ieklausīties. Ja ticam, ka evaņģēlijs var uzrunāt un aizraut daudzus, tad arī priesteris, kad būs evaņģēlisks, pievilks daudzus Kristum. Viņam nav jākļūst par elku vai “čomu”. Priesterim vienkārši jābūt pašam sev - saskaņojot vārdus, kurus sludina ar dzīvi. Tikai tik daudz. Tādēļ šodien, atjaunojot savus priesteriskos solījumus, gribu aicināt mūs visus lūgt, lai Dieva Gars no jauna nonāk pār mums, lai Viņa svaidījums liek mums cīnīties ar remdenību, kas iezogas mūsos. Lai Kunga Gars no jauna mūs pamudina uz dedzīgu lūgšanu. Atgriezīsimies pie mūsu sākotnējās mīlestības, ar kuru sākām savu kalpošanu. Ļausim, lai Dievs mums lasa Svētos Rakstus, kad mēs tos lasām. Caur to visu lai Dievs atstāj savas pēdas mūsos, bet mēs varam atstāt Viņa pēdas cilvēkos - gan tajos, kuri ir mums labvēlīgi, gan tajos, kuri vēl raugās uz mums ar neuzticību. Amen. Katedrāle.lv | 
