Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Baznīca svin: Svētais Jāzeps  – Vissvētākās Jaunavas Marijas līgavainis
19.03.2020 pl. 11:54

Priesteris Emils Krupenikovs

Priestera komentārs.

Šodien mēs svinam svētā Jāzepa dienu. Par viņa dzīvi, izņemot Kunga Jēzus piedzimšanas apstākļus, ir maz zināms. Zinām vien, ka viņš bija no karaļu cilts, dzīvoja ļoti pieticīgi un bija vienkāršs namdaris.

Jāzeps bija Dieva izredzētais Jaunavas Marijas aizbildnis. Pēc Jēzus piedzimšanas viņš divas reizes saņem īpašas atklāsmes. Sapnī eņģelis Jāzepu brīdina, ka Bērna dzīvību apdraud ķēniņš Hērods, un liek bēgt uz Ēģipti. Savukārt pēc tam Ēģiptē eņģelis pavēsta par to, ka briesmu vairs nav un var atgriezties dzimtenē.
Jāzepam ir veltīts apokrifs “Vēstījums par Jāzepu Namdari”. Saskaņā ar šo apokrifu Jāzeps nomira simt vienpadsmit gadu vecumā un viņu apbedīja eņģeļi.

Baznīca svēto Jāzepu godina kopš 13. gadsimta. Katoļu Baznīca viņu piesauc kā vispasaules Baznīcas aizbildni un arī kā visu strādnieku, ģimeņu, jaunavu un uz nāves gultas esošo aizbildni.
Tradīcija svinēt svētā Jāzepa dienu ir aiz­sākusies Sicīlijā. Tolaik valdīja šausmīgs sausums. Sicīlijas iedzīvotāji lūdzās, piesaucot svēto Jāzepu, savu aizbildni, lai viņš iejaucas. Ļaudis apsolīja sarīkot lielu mielastu svētajam Jāzepam par godu, ja sāksies lietus. Lūgšanas tika uzklausītas, un sāka līt. Sicīlieši turēja vārdu un pilsētas trūkumcietējiem saklāja bagātīgus galdus.             

Lai Dievs mūs visus šodien svētī par lūgšanām, kas veltītas svētajam Jāzepam! Mēs arī šobrīd pārdzīvojam sava veida sausumu: garīgo sausumu. Mūsu dvēselēs ir iestājies ticības un morāles sausums. Dvēseles augsne nenes augļus Dievam. Esam nonākuši divkosīgā situācijā: uzskatām sevi par kristiešiem, bet vienlaikus nedzīvojam kristīgu dzīvi. Mēs atzīstam baušļus ar savu mēli, bet tos neturam savā sirdī. Mīlestība, labais un patiesība neizplūst no mūsu sirds, bet to tikai teorētiski atzīst mūsu galva. Mēs dzīvojam ilūzijā: mums šķiet, ka esam cienījami katoļi, bet patiesībā tas tā nav. Mūsu uzvedību, iekšējo stāvokli un vēlmes nevar identificēt kā kristīgus. Esam kristieši tikai galvā, bet sirdī – kaut kas nenoteikts un nesaprotams... Atzīsim to! Tāda ir patiesība. Rūgta, tomēr patiesība. Mēs sev glaimojam, ja domājam citādi.

Mūsu lepnums šādai diagnozei pretojas. Ir ļoti patīkami domāt par sevi, ka esmu patiess katolis. Šādas domas iemidzina un novērš liekas raizes par sevi, kā arī atbrīvo no nepieciešamības strādāt pie tā, lai mēs patiešām varētu saukties par Dieva bērniem. Atzīt sevi par labiem ir lieliski! Tas piepilda mūsu dzīvi ar prieku. Savukārt par saviem ļaunajiem darbiem sakām tā: “Es šoreiz tikai paklupu.” Tātad skatāmies uz saviem grēkiem kā uz izņēmumu. Bet problēma ir tajā, ka patiesībā šie klupieni jau sen ir kļuvuši par noteikumiem, uz kuriem balstām savu dzīvi, tie vairs nav izņēmums. Izņēmumi ir mūsu labie darbi. Mūsu retie labie darbi. Un patiesība ir tāda, ka to neredzam. Mēs patiesību redzam kā apgrieztā spogulī. Tāpēc arī mūsu dzīve mums šķiet atbilstoša un cienīga.

Kad man bija septiņpadsmit gadu, es reiz gāju no pilsētas uz savām mājām, kas atradās ciematā. Mājas bija piecpadsmit kilometru attālumā no pilsētas. Tolaik man nebija naudas autobusam, tāpēc bija jādodas kājām. Nogājis apmēram piecus kilometrus, apsēdos autobusa pieturā, lai atpūstos, un pēkšņi ieraudzīju uz ceļa man pazīstama ciema iedzīvotāja vieglo automašīnu, žiguli. Pazīstamais dzīvoja kilometra attālumā no manis. Bija svētdiena, un viņš kopā ar sievu atgriezās no baznīcas. Tie abi bija veci cilvēki, kuri katru svētdienu devās uz Misi pilsētas dievnamā. Ļoti nopriecājos, viņus redzot, jo paziņas mani varētu aizvest uz ciematu! Devos tuvāk ceļam un pacēlu roku. Un kas, jūsuprāt, notika? Viņi pabrauca garām, uz mani pat neskatoties. Pamazām, nelielā ātrumā viņi virzījās man garām, un to skatiens bija vērsts tālumā.

Kādu brīdi es stāvēju izbrīnā. Nekādi nevarēju saprast: kas noticis? Kāpēc viņi nepaņēma mani sev līdzi? Lai arī kā man plosījās smadzenes, es nesapratu. To sapratu tikai tad, kad jau kļuvu par priesteri un ieguvu pieredzi. Tur, tajā žigulī atradās cilvēki, kuri lūkojās uz sevi “apgrieztā spogulī”, par kuru runājām iepriekš... Viņi atgriezās no svētdienas Mises, piepildīti ar taisnības un šķīstības sajūtu. Te pēkšņi kaut kāda nešķīstība kļošbiksēs stiepj savu roku! Vai šie krietnie ļaudis varēja ļaut tik nešķīstam personāžam ienākt viņu svētajā telpā! Viss, kas ir labs, atradās viņu auto­mašīnā, savukārt tas, kas atradās ārpusē, bija ļaunais. Jo pasaule slēpjas ļaunumā!

Tā mēs arī dzīvojam... sevis paaugstināšanas un apbrīnas pilni! Bet vai Dievs mūs apbrīno tāpat, kā to darām mēs?

Tāpēc lūgsim šodien, piesaucot svēto Jāzepu, lai Dievs ar viņa aizbildniecību sūta mums “lietu”! Mums ir nepieciešams Dieva sūtītais lietus. Pamatīgs lietus! Lietus, kas spētu kārtīgi apūdeņot mūsu dvēseles sausumu. Ļausim šai Debesu veldzei dziedēt plaisas, kas klāj mūsu iekšējo, izkaltušo zemi. Lai mūsu dvēseles kļūst auglīgas, un lai no tām dīgst zaļojošie labuma, patiesības un mīlestības asni!

Mieramtuvu.lv