Pateicības dievkalpojumā klātesoši bija arī LELB Liepājas bīskaps Hanss Jensons, Sv.Trīsvienības katedrāles dekāns Pēteris Kalks, prāvests Ainars Jaunskalže, mācītājs Atis Grīnbergs, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas priesteris Vadims Demčenko, mācītāja Līvija Baltrušaite-Karzone no adventistu draudzes, kā arī Liepājas mērs Jānis Vilnītis, Uldis Sesks, domes priekšsēdētāja vietnieks stratēģiskās plānošanas jautājumos, un Brigita Dreiže, kas pārstāvēja Liepājas Domes Reliģisko lietu komisiju. Svētajā Misē savās pārdomās par jubilāru un viņa kalpojumu dalījās Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis, sakot: "Bīskaps Viktors šodien mūs šeit ir sapulcinājis, lai mēs kopā ar viņu pateiktos Dievam. Pateiktos par Viņa dāvāto aicinājuma dāvanu. Liekas, viņš šodien grib mums pateikt: “Priecājieties kopā ar mani, jo es atradu dārgo pērli.” To pērli, kuras dēļ bija vērts atstāt visu, kā Evaņģēlija līdzība saka – „pārdot visu”. Un tad dabūt šo dārgumu, kas ir pāri visam. Līdzība saka, ka šis tirgotājs pārdeva visu, lai iegūtu vienu, ar kuru pietiek. To nezinām, bet liekas, ka nebija jau daudz to materiālo bagātību, ko mūsu jubilāram pirms 25 gadiem atstāt. Bet viņš atstāja visas viņam dotās dzīves iespējas: iegūt varbūt arī materiālās vērtības, dibināt ģimeni, iegūt labu, ienesīgu amatu un varbūt ko citu, ko cilvēki parasti vēlas. (..) Pateicības zīme ir tā, ka cilvēks ir ļoti apmierināts ar saņemto dāvanu. Un priecājas par to. Tāds ir arī šodienas jubilārs, bīskaps Viktors, Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētājs. Un mums visiem par to ir prieks. Pateicības jūtas katrā priesterī rada Kristus apsolījums: “Es jūs nesaucu par kalpiem, es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko Tēvs man atklāja, es jums darīju zināmu.” Šī apziņa, ka pats Kristus mūs ir pieņēmis un nosaucis par draugiem, katru priesteri un vēl vairāk bīskapu, piepilda ar prieka un pateicības jūtām. Tas ir tāds sevišķs pagodinājums. Kā lai par to varētu nepriecāties? (..) Apustuļi, tai skaitā arī apustulis Toms, bija kopā ar Jēzu vairākus gadus. Tik grūti tomēr visiem apustuļiem, un Toms nebija izņēmums, bija ieticēt visam tam, ko Kristus mācīja un ko Viņš atklāja par sevi. Jā, viņi visi ieticēja, ka Kristus ir Mesija, bet viņi to uztvēra citādāk, nekā Kristus viņiem mēģināja stāstīt. To raksturo dažu mācekļu izteicieni, kad viņi bēga no Jeruzalemes uz Emmausu: “Bet mēs domājām, mēs cerējām, ka Viņš atpestīs Izraēli...” - tātad viņi bija vīlušies. Arī pēc augšāmcelšanās viņi priecājās par Kristu, bet vēl nesaprata visu lietas būtību. Toms dzirdēdams par to, ka Kristus ir augšāmcēlies, nevar tam ieticēt. Viņam likās dabiski, ka tas nav iespējams. Un tikai pēc tikšanās ar Kristu, Viņa apskatīšanas un pieskaršanās Viņa rētām viņš saka šos dziļi teoloģiskos ticības apliecinājuma vārdus: “Mans Kungs un mans Dievs.” Tātad viņš ietic ne tikai tam, ka viņa Kungs ir Kristus un ir tiešām augšāmcēlies, bet arī tam, ka šis viņa Kungs ir arī Dievs. Tas ir daudz vairāk, nekā ieticēt tikai tam, ka Viņš ir augšāmcēlies. Kāpēc to saku? Jūs visi jau laikam nopratāt, ka šos vārdus bīskaps Viktors, šodienas jubilārs, ir izvēlējies kā sava kalpojuma moto, to ierakstījis savā ģerbonī. Un ar to arī apliecina savu ticību Kristus dievišķībai. Jēzus vārdi: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticētu Tam, kuru Viņš ir sūtījis,” piepildās viņa ekselences bīskapa Viktora rīcībā un viņa darbībā. (..) Šodien mēs priecājamies un pateicamies Dievam kopā ar viņa ekselenci bīskapu Viktoru par aicinājuma dāvanu un par to, ka viņš to ir pieņēmis. Lūgsim Dievu, lai Viņš dod mūsu bīskapam arī turpmāk Svētā Gara gaismu, gudrību un spēku pieņemt pareizos lēmumus un tos vienmēr realizēt. Lai Dievs viņam ir aizstāvis un Dievmāte aizbildne, un lai mums viņš ir kā piemērs, kā priecāties par aicinājuma dāvanu. Lai Dievs viņu svētī! - mēs kopā lūdzamies par to." Pēc Svētās Mises sekoja apsveikumi un laba vēlējumi jubilāram. 
| 
