Arī Vissv. Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšana ir apliecinājums Viņas – Karalienes – cieņai. Šīsdienas pirmais lasījums no Atklāsmes grāmatas tēlaini apraksta, lai arī netieši, to, kas ir izteikts psalma refrēnā: “Debesīs parādījās liela zīme: saulē tērpta Sieviete un mēness zem viņas kājām, un viņai galvā vainags no divpadsmit zvaigznēm.” (Atkl 12, 1) Marija ir Karaliene, bet vienlaicīgi viņa ir pazemīgā kalpone. (sal. Lk 1, 38. 48) Tas ir kristīgās ticības paradokss. Jaunajā Derībā Kristus bieži runā, lietojot paradoksālus attiecinājumus. Līdzībās par grauda sēšanu saka, ka grauds iegūst dzīvību nomirstot un nesot daudz augļu. Marija ir Karaliene un kalpone. Modernā valodā runājot, varam teikt, ka Marijas persona aptver ļoti plašu amplitūdu un tādēļ Viņa ir tuva visiem. Uz ko ar savu piemēru šajā svētku dienā mūsu Vissvētā Māte var mūs pamudināt? “Marija cēlās un steigšus devās uz kādu pilsētu Jūdas novadā” (Lk 1, 39). Mēs varam pakavēties pie vārda “steigšus”, lai piedzīvotu Marijas pamudinājumu. Tikko ir noticis svarīgs pavērsiens jaunas jūdu meitenes dzīvē. Viņa atbildēja savam aicinājumam kļūt par Dieva Dēla Māti. Atbildēja aicinājumam veltīt visu savu dzīvi pestīšanas darbam, ko Dievs vēlas paveikt. Un tas mudina Mariju būt steidzīgai. Viņas steiga ir cenšanās aizvien pilnīgāk iesaistīties Dieva darbā. Evaņģēlijā dzirdējām, ka Marija steidzas pie Elizabetes, kuras dzīvē Dievs paveica lielas lietas. Dažus mēnešus vēlāk Marija steidzas uz Betlēmi, kur jādzimst Dieva Dēlam. Pavisam drīz atkal steidzas uz Ēģipti, lai pasargātu jaundzimušo Jēzus Bērnu, kuram draud nogalināšana. Ir steidzīga, meklējot pazudušo pusaudzi Jēzu, kurš palicis Jeruzalemē, “lai darbotos Sava Tēva lietās” (sal. Lk 2, 49), steidzas palīgā jaunajai ģimenei Galilejas Kānā, kad pietrūkst vīna. Vēl daudzkārt ikdienas dzīves laikā bija steidzīga Dieva pestīšanas darba gaitās. Visbeidzot bija steidzīga, lai būtu ar savu Dēlu krusta ceļā un pie krusta. Steidzas būt kopā ar dzimstošo Baznīcu Vasarsvētkos. Ikvienā šajā steigā Viņa tomēr it kā paliek otrajā plānā, paslēpusies aiz sava Dēla, un tomēr paliek par būtisku personu ikvienā notikumā. Līdz Pasludināšanas brīdim nepazīstamā jūdu meitene no nepazīstama miestiņa dzīvoja klusu, garīgu dzīvi, pilnu cerības uz izvēlētās tautas un pasaules pestīšanu. Pasludināšanas brīdī notika pirmā Svētā Gara nonākšana. Tās iespaidā Marija kļuva steidzīga pestīšanas darbā. Iegrimusi priekā, kas nāca no Svētā Gara, Marija sāk pestīšanas darba svētceļojumu. Prieka, kurš Viņu vairs nekad nepametīs, pārņemta, Marija ikvienā savas dzīves notikumā pilnībā sevi veltī Dievam pasaules pestīšanas labā. Viņa nekavējas. Pasaule, kurā mēs dzīvojam, arī ir steidzīga. Kāda ir šīs pasaules steiga? Pasaules steigu veido pārvietošanās ātrums – lidmašīnas, kosmiskie kuģi, ātras mašīnas, ļoti ātra informācijas apmaiņa. Arī daudzie darbi, kuri mums jāpadara, un, ja tos nepadarīsim, tad, šķiet, pasaule apstāsies. Tādēļ esam steidzīgi un tik bieži sakām: “Nav laika!” Steidzamies iegūt lietas, steidzamies darīt dažādus darbus, nemaz neizvērtējot, vai tie tiešām ir tik svarīgi? Vai tie ir Dieva darbi? Vai tā steiga, kurā esam ierauti, vai tā ir tik vērtīga man kā cilvēkam un vai tā mani tuvina Dievam? Visa šī situācija, kurā mēs dzīvojam kopš marta, kad pasaule ar savu steigu pati sev ir uzlikusi zināmas bremzes, vai tā mums ko iemācīs? Vai tā iemācīs mūs pārvērtēt steigu? Vai palīdzēs pārvērtēt mūsu steigas mērķus? Vai ļaus saprast laika vērtību? Evaņģēlijā laiks ir realitāte, kuru svētdara lūgšana, kuram ritmu nosaka lūgšana. Dievs, kaut arī Viņam tas nav nepieciešams, tomēr mūsu dēļ rēķinās ar laiku. Caur pravieti Isaju Dievs saka: “Kad pienāks žēlastības laiks, Es tevi uzklausīšu un tev palīdzēšu pestīšanas dienā.” (sal. Is 49,8) Dievs gaida, nemitīgi gaida uz cilvēku. Viņš zina, kas ir laiks. Mums varbūt šķiet, ka Dievs nezina, ko nozīmē laiks, jo Viņam “tūkstoš gadi ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze”. (Ps 90, 4) Tā ir patiesība. Tomēr Dievs gaida. Zina, ko nozīmē gaidīšana. Mēs spiežam Viņu gaidīt. Dievs rēķinās ar laiku, jo ir pacietīgs. Sv. Pāvils vēstulē romiešiem raksta par Dieva pacietības laiku. (sal Rom 3, 26) Dievs ir pacietīgs, jo ir žēlsirdīgs. Pacietība ir žēlsirdības auglis. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs šo Dieva pacietības laiku piedzīvotu kā žēlsirdību pasaulei, lai mums nenāktos piedzīvot ko ļaunāku par ārkārtējo situāciju. Izmantosim, ko piedzīvojam, lai mēs pārveidotu savu iegūšanas steigu par steigu Dieva darbos, lai Marijas steiga, ar kuru Viņa iesaistījās pestīšanas darbā, pamudina mūs būt steidzīgiem uz lūgšanu – privāto un kopīgo ģimenes, un draudzes –, uz piedalīšanos Sv. Misē, sakramentu pieņemšanu. Lūgsim, lai ar mūsu zemes Karalienes un pazemīgās kalpones aizbildniecību mēs tiktu apveltīti ar žēlastību pareizi samērot mūsu steigu ikdienas dzīvē ar steigu pēc garīgām lietām. Lai mūsu debesu Māte ar savas dzīves piemēru nemitīgi pamudina ikvienu no mums visdažādākajās mūsu dzīves situācijās neatņemt sev laiku lūgšanai, garīgai izaugsmei, bet būt vienmēr tajā steidzīgiem un dedzīgiem. Katedrāle.lv | 
